zivs - 24. Maijs 2022

то не спишь, целую ночь спишь, а то не спишь, то так, то этак, целую ночь спишь..., а то не спишь.
/Пётр Мамонов, "Звуки Му"/

spiežu palaišanas pogu elektromotoram, jau sākot no vakara. tad uzleju kontaktiem skābi (nejaukt ar halucinogēniem), un atkal atlieku uz brīdi lasīt 70 epastus, vnk blenžot griestos visu nakti. izlasīt būtu nieks, bet ko teikt, sazvanot.
sūcu situāciju sevī kā melnais caurums, lai beidzot eksplodētu.
pat laiks ap mani aplokās, un, nemanot, ir jau pusdienlaiks. tension grows, un "skābe" vairs neatslābina. it's good

fuck them all. man vajag batterie mūziku.
Skunk Anansie un System of a Down. thanks mazeltov.
es mostos pēc nakts klusuma.

šībrīža veltījumam mazeltov. Norvēģijā mēģināju downhill, tobrīd nezinot ka tam ir nosaukums, pa crazy meža taku. stūri sita no rokām ārā, maucot pa saknēm, un adrenalīnā skenējot kā neiepist kādā kokā. vajag nenormālu reakciju un spēku. tā bija pirmā un pēdējā downhill reize. laimīgs biju sveiks un vesels takas beigās. tas nav mans.
taču pa šosejas gājēju celiņu, es nezinu cik sasniedzu braucot pilsētas virzienā. rokas visā spēkā tura vibrējošu stūri, augšstilbi max saspieduši sēdekļa priekšpusi. ričuks teju izjuks. meibi kādi 100 km/h, nevaru noteikt. 45km/h ar mountainbike pats varēju izspiest uz līdzenas vietas, uz īsu brīdi, mērot LV ar drauga velo, kam spidometrs. kalni tur, visiem zināms, iespaidīgi. dažos neuzmīties, vnk zaudē līdzsvaru uz lēnākajiem zobratiem – ritenis jāstumj pie rokas augšā.
reiz šādi dodamies uz pilsētu, kad nevari pat apslaucīt vēja asaras, jo atlaist vienu roku no stūres, nozīmē psc (gan jau kādā taisnā posmā ātri notrausu), iztecēja āpsis celiņa vidū, kur šoseja griež līkumu. bremzēt nav jēgas, un bīstami. ieskrēja atpakaļ mežā. paveicās abiem. viņš būtu beigts, un es lidotu pāri metāla barjerai n-metrus, uz braucamās daļas, ja ne pāri pretējās joslas barjerai. pa gludu celiņu, jā – tā es pastāvīgi devos lejā uz pilsētu, no savas telts mežā. telts tur stāvēja 2 nedēļas ar visu, kas nav dokumenti un līdzi nepieciešamais stafs.

Lietuvas braucienā gan bija šosejas baiks. ar mountainbike nebūtu tik īzī 220 km vienā dienā, un nākamajā, kad kājstarpes vairs nav, maukt uz Ieriķiem. toreiz gan, pie Sēnītes es domāju – nah metīšu baiku krūmos. bet man draugs extrēmists, jāturās.

Lūk, tā vajag mācēt apsisties.

Bankomāts skaita naudu, tad parāda, ka aparāta errors un ne naudu, ne karti. Ieslēdz reklāmas, it kā nekas nebūtu bijis.
Tāds fcuk. Satraukta cancel un otras, sarkanās pogas spaidīšana. Nekāda reakcija. Zvans swed dienestam, neatkāpjos no tās kastes ne par cm.
Noprecizēja situāciju.
- Tā nevar būt, swed bankomāti vienmēr karti atdod pirmo. Pārbaudiet vai jums nav kabatās.
Vairāku teikumu konversācija, līdz es jau uzsprāgstu.
- Jūs domājat, ka man acis nerāda? Es redzu, rāda uzrakstu "skaita naudu", un nepacietīgs gaidu atpakaļ karti un naudu. Ne viena, ne otra.
- Tas nav iespējams. Bla bla bla. Pārbaudiet savas kabatas.
- Esmu pie pilna saprāta, un sekoju, lai man atdod karti un naudu, secībai nesekoju. Jūs domājat, ka neredzu bankomātu, ka nesaprotu ko pats redzu?
- Tādu teikumu ir dzirdēts neskaitāmi. Tad atslēgt karti?
Sarunas laikā strauji izvelku maciņu, ja nu kas. Karte ir maciņa nodalījumā.
- Paldies, pagaidām neatslēdzam.

Cita laika josla, kur viss notiek bez manis.

t-kreklā kuro dienu. uz nakts busu nomaucu, skaļi šļūkādams asfaltu, 16 minūtēs parasto 25 vietā. pilu, mugura slapja.