zivs - 30. Oktobris 2021

kad gāju slimnīcà noteikt problēmu, mani ārsts kaunināja par tievajàm kājām. es biju izmisumā, jo vairs nespēju paiet, bet uzbraucu viņam - ar šīm kājām esmu nominies 200+ dienā, uz lietuvu un atpakaļ.
būtībā slimība ir viņa kļūda. ņēma paraugu no mugurkaula un iepisa nepareizi. bija sekundes izjūtas, ka norauj kājas. ne jau laimas oficiālā

man šķiet, ka sātans ir tikai jēdziens mūsu pašu grēkam. šobrīd šķiet, ka meibi īsts. nu kā var tā spēt sevi izlūgt piecelties, pilnīgi visu atrisināt no neticamas bedres, un tad nonākt pilnīgā d. nekā vairs nav. viņš vnk ārdījās redzot, ka mani zaudē.

vēl bija purkšķītis. kā? dienām nav ēsts. kad es apstāšos? laikam kad kontā būs zero. guļu un domāju, visi labie darbi pakāsti, laikam arī jaunie labie klienti. jaunas draudu ziņas. laikam vienā brīdī uzsūtīs piedzinējus. negribu iet pakaļ, totālas pohas, dienām nemainītas izžuvušās bikses. pilnīgs čau. es vairs nesaprotu pat bailes. vnk redzu nāvējošu tukšumu, bezcerību. viņam labi sanāca, esmu iznīcināts

draudzīgs joks. ir pakāsts maciņš, varbūt mājās, bet nevar atrast.
mani tiešām atkal izcels?

jau pēdējais - aplasīt no mammas 8 eiro. ļoti būs jāapdomā ekonomiska izvēle. bet 200 būs momentā, tad atspiesties pret sienu, nogaidīt kā "heroīns" sāk pārtraukt (nezinu vārdu šim murgam)

biju ārā. nu tā apmēram arī notika. uz brīdi izzuda tas, kam nezinu vārdu. ir savilkts mājās. ko tālāk? murgs. visas problēmas jau ir. pat atlaisties šķiet murgs. gultu esmu jau redzējis dienām.

sievietes nenormāli skaistas. redzi jaunu, glītu, koptu, viņas seju, formas, un vērs skatienu prom. nereāli kā nomoka iekāre.

paint it black. un arī mūziku nē

protams atlaidos. ko es vēl citu varētu darīt. ēst vēl varīt nē, ļoti lēni lāpos. meklēju bildes ar sievietes orgasmu. vnk blenžu, darīt vēl nē. piedzīvot to realitātē ir skaistākais

tuesday! wooow! ar uzliktu filtru, kā ūdeni skalotu mutē. underworld.
neklausos, viss rādžiņs ir prātā.

apmēram tik ļoti biju pārsteigts, kad uzzināju, ka rīt būs svētdiena. tikai tgd palasīju savus mīļos. tēju joprojām bail. esmu jau minētajā tukšumā. par tīru priekš manas pieticīgās kāpšanas ellē

turu atvērtu pa visu monitoru atrasto nenormālāko sievietes ģībienu, noskaņoju sevi tam. no chance. varbūt jādara otrādā secībā - pabarot sevi. bet neticu, ka tas ko mainīs. es saprotu, ka ir tāds psc, ka smaidu spēj atraisīt vienīgi L sirsnības, mīlestības pilnais kaķītis. dzīvnieki tādi ir - pielīdzinās tiem ar ko dzīvo. mans aizgājušais bija šiks, lepns (reāla mini puma), un tikai reizēm mani plēsa, citi nevarēja pat tuvoties

es to saprotu no kā mani mēģina izdresēt - no lepnības. bet tas ir vienīgais ar ko aizstāvos

vēl par aizgājušo mincīti. viņa nojūdzās, kad dzemdēja man pie galvas, kad jau kuro reizi aizgājis no G, protams nekur netiku prom, biju atnācis pārnakšņot, mūs kaķis izlika no viņas mājām. viens no kaķītes bērniem nomira. es vēl baroju viņu ar pudelīti par besīgām naudām nopirkto stafu. viņa kā dzīvnieks saprata, ka šis neizdzīvos un uzreiz pēc dzemdībām atgrūda. praktiskā G viņu nekavējoties ielika kastītē, lai ārā ejot mēs apglabātu. kaķis uzskatīja, ka tā ir viņa kas nogalināja. un tad bija storijs:

viņai vnk ieleca G sejā, plosīja ar zobiem degunu, plēsa seju. viņas nagi no G galvas izauga tikai pēc 2 nedēļām. mēs abi bijām saplēsti, knapi izmukuši no istabas, pilot no asinīm koridorī, saucot vetu. man slimnīcā šuva roku. mēnesi G īrēja kaķim 2 istabu dzīvokli, dzīvojot pie manis valdženē. karstā vasarā nācām saģērbties ziemas ekipējumā, un pavērt istabas durvis, nočekot, vai kaķis pietiekami tālu no durvīm, steidzami iebīdīt paiku un ūdeni.
pēc kastrācijas viņa mainījās, ka bija pat neomulīgi - kā zaudējusi sevi, cits dzīvnieks.

atguvās, un tad sāka visus dresēt. 8 pieauguši cilvēki mājas ballītē stāvēja nekustoties mazajā virtuvītē. kāds bija izdomājis, ka ar kaķiem labi saprotās, un nereaģēja uz manu stingru ieteikumu, nelīst viņu glaudīt. viņa stāvēja virtuves vidū un posīja, kurš pakustēsies. arī es to nevarēju ietekmēt. saplēsti ir visi, kas bijuši kaut reizi ciemos. ne pārāk nopietni, bet pierakstījušies klubiņā

vēl par kaķiem. jūs nevarat iedomāties kādu ļaunumu esmu darījis. tāpēc laikam viņa bija tik psiha.
pēc lsd apmēram 3. dienā iestājas tāda tumsa, vismaz man. tikai dažas reizes esmu mēģinājis.

es savu mīļo kaķīti, vēl mazu, iemetu ledainā vannā. kā viņa izmisīgi kārpijās netiekot ārā. un izcēlis ieliku saldētavā. to visu es gribēju nodarīt sev, acīmredzot. es domāju, ja viņa nomirs, es nešauboties izlekšu pa logu. paturēju 2 min, un satinu paltraciņos pie radiatoriem.
vēl viens slikts gadījums ar no ielas uznestu mājās pabarot. viņš izturējās pretīgi - apgūlās uz vecmammas un apčurāja, apkakāja viņu. tas nebija iemesls izmest viņu pa taisno no 8. stāva.

ļaunuma manī nav trūcis

flood, jo tā ir vieglāk.
es jūtos brīvs vnk gruzīt tekstus. te man nav jāizliekas, it sevišķi, kad lasu tikai sevi, un 2 cibiņus.

vienā komentārā minēju, ka man nav zobu. kas tad ir sakosti nenormāli? tādi, kurus nevar uzskatīt par zobiem, vismaz nebiedēt citus. tēvam bija tāds scary shit, ka neskatījos. ģenētika

nenokaru degunu, būs vnk grūti kādu laiku. un tomēr mūzika - george michael - you have been loved. dziesma par mātes ciešanām, zaudējot bērnu. bet tajā ir vārdi, kas palīdz.

par L vairs negribās neko teikt. tas vairs nav zināms. tiec atpakaļ par cilvēku iesākumam

man vnk nav ko darīt. cīga, pustrīcot derēs. L kaķītis, brīnišķīgais un ļoti skaistais, tepat uz galda kaut cik atveldzē