26.. Mar, 2017 | 16:23
Patīkama noskaņa skaistā pēcpusdienas Rīgā. Pilsēta izskatās savādāk, arī ielas izgaismotas kā ārzemēs, un gribās izstaigāties, un priecāties par, it kā, jau zināmajiem kvartāliem. Brīvības iela, un nonāku čierī, kas vairāk atgādina pilsētu ar lauku teritoriju. Vai bija jānokļūst kur konkrētāk, vai vienkārši scenārija untumi, un piedāvāju kādam vīram, ka pie stūres piesēdīšu es, un viņa žigulīti izstūrēšu pa lauku ceļu līdz lielākam. Grausts diezgan normāls, bet tomēr eksotiska tāda kaste, bez stūres pastiprinātāja. Riepas gan laikam pilnīgi gludas, jo pa slapju zāli lēzenā augšupceļā, spolē un slīd atpakaļ. Bremzes, kas bija knapi atrodamas vien pašā pedāļa galā, atpakaļslīdot nepalīdz vispār. Roķene tādām mašīnām ir kloķis, noteikti, ar brīvi iekārtu trosi. Turpinot atpakaļgaitā slīdēt virsū pāris, gar malu apbraucošiem transportlīdzekļiem, attopos dot virsū, un nogādāt aparātu drošākā vietā.
Nākamā epizode, kur pēc žigulīša nokļuvis uz grants ceļa, sastopu divus deviantus pusaudžpuikas, kas mani apstāj kā tie kokniji naisti, Come Near Me MA video. Izsmej kā rīdzenieku, biedē, traucē iet, jautā, cik es pelnot. Paši tādi nosļukuši, var redzēt, ka trūcīgi. Kaut ko atbildu, lai nekaitinātu, un kas varētu likties mazpilsētā parasti ienākumi (tuvu manai 2017. realitātei). Arī atšūties nekādi, nezinu kur šie ceļi ved. Sāk tumst. Apkārt visādi tipiņi. Nolaistas ēkas, žogi, un šķērsielas, kas ved riņķī vien pa ciematu. Nevar saprast, kur kāda civilizācija, kur kaut vai apgaismojums, un transports ārā no šejienes. Puikas kādu laiku jau atšuvušies, un tad sajūtu kādu cieši aiz muguras. Fāk, čigāniete, un skatās tieši virsū. Vēl pāris viņai blakus, kas tā kā drusku uzjautrinās par notiekošo.
Tomēr kaut kā izkļūstu Čiekurkalna nomalē, kur atkal ir pēcpusdiena.
VEF k-pils apkārtne un tramvajs!
Vēl daudz interesantu metaforu, kas priekš publicēšanas būtu perebors. Izskatās, ka miegā prāts procesē efektīvāk kā nomodā.
Šodien negaidīti iegūta brīva diena, kura nav jāizmanto pienākumos, nogurdinošā darba imitācijas un prokrastinēšanas hibrīdā, vai ļodzīga žiguļa stūrēšanā. Varu to veltīt kam vien vēlos, arī spēlēm, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Nākamā epizode, kur pēc žigulīša nokļuvis uz grants ceļa, sastopu divus deviantus pusaudžpuikas, kas mani apstāj kā tie kokniji naisti, Come Near Me MA video. Izsmej kā rīdzenieku, biedē, traucē iet, jautā, cik es pelnot. Paši tādi nosļukuši, var redzēt, ka trūcīgi. Kaut ko atbildu, lai nekaitinātu, un kas varētu likties mazpilsētā parasti ienākumi (tuvu manai 2017. realitātei). Arī atšūties nekādi, nezinu kur šie ceļi ved. Sāk tumst. Apkārt visādi tipiņi. Nolaistas ēkas, žogi, un šķērsielas, kas ved riņķī vien pa ciematu. Nevar saprast, kur kāda civilizācija, kur kaut vai apgaismojums, un transports ārā no šejienes. Puikas kādu laiku jau atšuvušies, un tad sajūtu kādu cieši aiz muguras. Fāk, čigāniete, un skatās tieši virsū. Vēl pāris viņai blakus, kas tā kā drusku uzjautrinās par notiekošo.
Tomēr kaut kā izkļūstu Čiekurkalna nomalē, kur atkal ir pēcpusdiena.
VEF k-pils apkārtne un tramvajs!
Vēl daudz interesantu metaforu, kas priekš publicēšanas būtu perebors. Izskatās, ka miegā prāts procesē efektīvāk kā nomodā.
Šodien negaidīti iegūta brīva diena, kura nav jāizmanto pienākumos, nogurdinošā darba imitācijas un prokrastinēšanas hibrīdā, vai ļodzīga žiguļa stūrēšanā. Varu to veltīt kam vien vēlos, arī spēlēm, bez sirdsapziņas pārmetumiem.