zivs - 16. Februāris 2017

Varētu būt Ziemassvētku vakars, jo baznīcā, kas drīzāk gan atgādina naksnīgu brīvdabas kempingu, ir sapulcējušies krietni daudz cilvēku. Vakara turpinājums, kā mielasts, kādā no brīvdabas baznīcai piekļautajām ēkām, akmeņainā, mālainā pagrabā. Neapkurināto telpu tumšajos labirintos neveiksmīgi mēģinu piedegt gāzes boileri. Šķiltavu uguns atspīd uz mālainajām, nokvēpušajām ejām. Nevienu neinteresē, ka pat sveces pie galda neizdodas aizdegt. Tumsa, kas sabiezē melni pelēka, aprij jebkuru atspīdumu. Tumsa ir aizbērusi visu, kā ar izkaltušu melnzemi.
Virszeme. Netīrs, apledojis sniegs uz mūriem, zem kura atrodas pagrabs. Kāds no Rīgas pagalmiem, ar sen izdegušu ugunskuru uz sodrējaina sniega. Palielā rādiusā mētājas līdz galam neizdegušas koka atliekas un ledū iesalušas ogles. Tur mētājas arī liels apģērba fragments, kādreiz šūts no balta, spīdīga auduma, līdzīga tam, ko izmanto baleta kurpēm, tagad apdzeltējis, pleķains un stīvs. Tik pat labi, tā var būt cilvēka izmēra lelles daļa. Uzrodas Vikingu Floki, un nokritis uz ceļiem, apķēris "lelles" paliekas, šņukst par savu Helgu. Kad viņš piecēlās kājās, un ar zobenu pāri galvai atvēzējās pret zemē pamesto auduma veidojumu, es apsviedos un kliegdams metos bēgt. Es kliedzu vēl pamodies, un drīz rimies, atradu veidu kā no tā distancēties, minūti pavadot lūdzoties.
Tagad varu gulēt mierīgi. Starp tādiem sapņiem parasti ir pietiekams intervāls.