6.. Apr, 2016 | 11:24

Lai noteiktu un ārstētu kādu nopietnu, organisku galvas slimību, biju piekritis dīvainai un nepatīkamai procedūrai, varētu teikt, eksperimentālai. Biju ieradies slimnīcā ar jau trepanētu galvaskausu, lai mani sagatavotu ievešanai komā uz divām nedēļām. Apsēdies padrūmajā sagatavošanas telpā uz dermantīna kušetes, centos sekot līdzi, lai turētos pēc iespējas vertikālākā stāvoklī. Tas bija svarīgi, jo atsegtās, greipfrūta lieluma smadzenes, bija kā rupjmaizes kārtojuma lode, horizontāli sadalīta uz pusēm, Augšējā daļa mēdza slīdēt nost, un to ik pa laikam bija jāpiekārto, abas puses uzmanīgi saspiežot kopā, kā trauslu sniega piku.
Drīz arī klāt bija māsiņa, kas mani sagatavos procedūrai. Likusi novilkt visas drēbes, tā ar vates kociņu tīrīja man ausis, mierinot, ka telpā būs ieprogrammēti rotaļu vilcieniņi, kas mani komas laikā izklaidēs.
- Tad kā, tās divas nedēļas es būšu nomodā? - biju pārsteigts.
- Kopā tas aizņems četrus mēnešus, bet tas ir nepieciešams, lai jūs izdzīvotu.
Prātā šaudījās domas par četru mēnešu ilgu murgu, ar neskaidru rezultātu, un iespēju arī neiziet no komas.
- Četri mēneši?! Es biju sapratis...
Viņa demonstrēja situācijas nopietnību, piespiežot man pie deguna vates kociņu.
- Lūk! - deguns no kociņa uzspiediena sāka viegli asiņot.
Zināju tikai to, ka nevēlējos četrus mēnešus komā vērot vilcieniņus, un sāku taustīties pēc drēbēm, ar atvieglojumu konstatējot, ka smadzenes jau ir nostiprinātas ar marli.

│Ҩ│ | knābt {1} mēģinājumi | Add to Memories