27.. Okt, 2024 | 13:41

O, barikādes. Jā, смело, es tiešām biju gatavs pārrāpties uz blakus lodžiju, iet aizstāvēt. Mamma saprata, ka vīrieši (atvainojos par apzīmējumu) ir gatavi iet karot, un labāk izlaida pa durvīm, ne jāties caur lodžiju. Btw, kolchoza talkā rāpos pa koju balkoniem no 3. vai 4. stāva lejā, augšā, nekas traks.
Kad barikādes bija iesilušas jau kādās nākamajās dienās, tur sākās prasta pjanka, uzkožot, un izguļoties busā, un viss ne tā. Prosta plezīrs, man dzerot, nedzerošam. Tur viss bija pjanka, pēc pirmajām divām dienām. Hui tur ko kurš varētu vairs aizstāvēt – tikai pieved pīrādziņus un lej šņabi. Tad arī pamēģināju spirtu 96o, vienīgo reizi dzīvē, uzdzerot ūdeni. Es tiešām vispār nedzēru, bet barikādēs, pāris dienas pēc sākuma, dzēru.

Es esmu kaķis, patiešām. Guļu kā kaķis, guļu, vienkārši kad ir jāguļ, diena ļauj to darīt jebkad, kad jābūt nomodā, nomodā. Rāpties gar sienām, staigāt, gulēt arī uz slīpiem skārda jumtiem, kāpt caur logiem dažādos stāvos.

Mūsu bērnu nosaucām par kaķi, latgaliski, tikai Gunta to atsakās tulkot, jo personvārdus netulkojot.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}