27.. Okt, 2024 | 13:00
Pirms 3 nedēļām noslēdzot mega kodienu, biju rakstījis Latvijas militāro spēku daudzpusīgam džekam, ka hūnijas gadījumā esmu ar mieru būt snaiperis slēpnī, dronu operators, jebkas, ko spēju imobils.
Athodā bija tāds apjukums, jo draudi no visām pusēm, mani tūlīt iznesīs pa daļām, rēķini, kredīti, viss ir DRAUDI, telefonā vispār neskatīties, tur ir tikai degoša zeme. Tā arī čoma ziņa, uz kuru nav spēka atbildēt. Atbildēju, un ļoti ilgi pārdzīvoju. Izklausījās, ka es atsakos no saviem vārdiem, bet es vnk skaidroju, ka ļoti athodā.
Tikko whatsappā normāli uzrakstīju, beidzot:
"Čau, draudziņ!
Biju diezgan pamatīgā athodā, no visa nobijies, un rakstīju, jo telefons rādīja, ka ir no Tevis ziņa. Nevienam neatbildēju, bet bija kauns, ka neatbildēju Tev, kaut nebija īsti jāatbild. Uzcepu steigā kaut ko.
Vēlāk, jau vairāk atgājis analizēju, ka izklausās, ka atsakos piedalīties stāties pretī uzbrucējiem, ja tāds sūds notiktu. To varētu redzēt tikai, ja notiktu tāda nelaime, bet pie saprāta, nekad nemainu domas. Es biju viens no pirmajiem barikādēs, kad TV izziņoja, ka gaida Zaķusalā . Mamma nelaida. Draudēju kāpt pa lodžiju, caur kaimiņiem. Zaķusalā mēs sākumā bijā ap divdesmit, pārsvarā sievietes. Jutos pizģec, ko gan mēs varam iesākt. Viss tikai sāka vēl nākt klāt nākamajās stundās, un tad jau vēlāk pamatīgi."
Athodā bija tāds apjukums, jo draudi no visām pusēm, mani tūlīt iznesīs pa daļām, rēķini, kredīti, viss ir DRAUDI, telefonā vispār neskatīties, tur ir tikai degoša zeme. Tā arī čoma ziņa, uz kuru nav spēka atbildēt. Atbildēju, un ļoti ilgi pārdzīvoju. Izklausījās, ka es atsakos no saviem vārdiem, bet es vnk skaidroju, ka ļoti athodā.
Tikko whatsappā normāli uzrakstīju, beidzot:
"Čau, draudziņ!
Biju diezgan pamatīgā athodā, no visa nobijies, un rakstīju, jo telefons rādīja, ka ir no Tevis ziņa. Nevienam neatbildēju, bet bija kauns, ka neatbildēju Tev, kaut nebija īsti jāatbild. Uzcepu steigā kaut ko.
Vēlāk, jau vairāk atgājis analizēju, ka izklausās, ka atsakos piedalīties stāties pretī uzbrucējiem, ja tāds sūds notiktu. To varētu redzēt tikai, ja notiktu tāda nelaime, bet pie saprāta, nekad nemainu domas. Es biju viens no pirmajiem barikādēs, kad TV izziņoja, ka gaida Zaķusalā . Mamma nelaida. Draudēju kāpt pa lodžiju, caur kaimiņiem. Zaķusalā mēs sākumā bijā ap divdesmit, pārsvarā sievietes. Jutos pizģec, ko gan mēs varam iesākt. Viss tikai sāka vēl nākt klāt nākamajās stundās, un tad jau vēlāk pamatīgi."