19.. Aug, 2024 | 08:56
Pret manu PS un AI skolotāju man bija divējādas sajūtas, ārpus apgūstamā materiāla. To vēlāk.
Viņš bija kaut kāda tīņu žurnāla maketētājs, ap 2005. Pavecs alus dzērājs, ar puncīti, nepretenciozs, lādzīgs.
Gāju pie viņa uz mājām.
(rakstu pa īsam teikumam rindā, jo nefolk amfetamīna hellā izstiepis playlisti un savu pimpi, ka nevar norm lasīt)
Mans skolotājs labi mācīja. Jau pēc pirmās nodarbības es mājās uztaisīju no Guntas bildes fake grafiti stencilu uz betona sienas. Draugi nevarēja noticēt "really Guntas stencils uzpūsts?". Smējos. Pirmais PS skills.
Viņa mājās apstākļus varēja saprast. Istaba nodalīta ar sekciju tā, lai vīrs var noslēpties no sievas, un kas zina, vice versa.
Pēc nodarbībām gājām ārā "uzpīpēt". Patiesībā viņam ātri ieskriet blakus pabā, strauji iepist max aliņu, ko var norīt, un nākt mājās, it kā nekas nebūtu bijis.
Es vēl plauku, un tās bija divējādas sajūtas – ar sekciju norobežojies pusmūža pāris, līdz pazemojumam slēpšanās strebjot aliņu (kas anyway ir sūdīgs dzēriens lai reibtu). Es pieredzēju, iespējams, ne mazāk sūdīgus, sevis pazemojošus posmus un situācijas. Tolaik vēl ne. Tas nāca vēlāk.
Par viņu man bija gan mizerablas sajūtas "kā tā var vispār dzīvot. tā ir elle", gan tik ļoti žēl, jo elle, neapskaužami.
Viņš bija kaut kāda tīņu žurnāla maketētājs, ap 2005. Pavecs alus dzērājs, ar puncīti, nepretenciozs, lādzīgs.
Gāju pie viņa uz mājām.
(rakstu pa īsam teikumam rindā, jo nefolk amfetamīna hellā izstiepis playlisti un savu pimpi, ka nevar norm lasīt)
Mans skolotājs labi mācīja. Jau pēc pirmās nodarbības es mājās uztaisīju no Guntas bildes fake grafiti stencilu uz betona sienas. Draugi nevarēja noticēt "really Guntas stencils uzpūsts?". Smējos. Pirmais PS skills.
Viņa mājās apstākļus varēja saprast. Istaba nodalīta ar sekciju tā, lai vīrs var noslēpties no sievas, un kas zina, vice versa.
Pēc nodarbībām gājām ārā "uzpīpēt". Patiesībā viņam ātri ieskriet blakus pabā, strauji iepist max aliņu, ko var norīt, un nākt mājās, it kā nekas nebūtu bijis.
Es vēl plauku, un tās bija divējādas sajūtas – ar sekciju norobežojies pusmūža pāris, līdz pazemojumam slēpšanās strebjot aliņu (kas anyway ir sūdīgs dzēriens lai reibtu). Es pieredzēju, iespējams, ne mazāk sūdīgus, sevis pazemojošus posmus un situācijas. Tolaik vēl ne. Tas nāca vēlāk.
Par viņu man bija gan mizerablas sajūtas "kā tā var vispār dzīvot. tā ir elle", gan tik ļoti žēl, jo elle, neapskaužami.