16.. Jul, 2024 | 02:41
Jaunībā es redzēju ko ļoti labu sevī. Skatoties bildes, ļoti cauri lien urla, nesaprātīga būtne, bet motors tikai iet obkatku, pilnīgi jēls, un nemāk vēl sevi viltot.
Labais. Kādi 19, un sēžu mammai uz rīkles. Skatos pirmos rietumu kino, ko sāk rādīt tv. Sēžam abi, skatamies, bindžojam, jo garīgais ir pretīgs. Mamma vairs nevar izturēt barot cilvēku, kurš var pats pelnīt naudu.
Man TĀ!! noriebās sajūta, ka es mirklī apņēmos neko neēst, līdz nopirkšu par savu naudu. Naivums palīdz. Kaut ko pa vidam vēl knapi ieēdu, bet priekš sevis sajūtās, zogot. Tas kopā prasīja 4 dienas. Un es sāku celt naudu ārā, pārmaiņu laikā, kad pēc mēneša, diviem nopirku mašīnu. Un neēdu, līdz nopelnīju savu naudu, ar vienu zagšanu no mammas pa vidam.
Turpinot visu vienā, stundām.
Jaunciema kapos ap 1994 man pensionāru bariņš skrēja pakaļ ar paceltu lāpstu. Vecītis kliedza "NA NASHI DENGI JEDJISH!". Konflikts bija par neskaidro, vai drīkst pa lielajiem Jaunciema kapu ceļiem braukt ar auto. Es vienmēr uzskatu, ka drīkst. Pietam, braucu tur ļoti lēni, nedaudz ātrāk par gājējiem. Gājēji ir radikāli citās domās. Es easy, galnais, lai nesasit stiklu, vai neiešķeļ ļoti rūsējošu plaisu bagāžniekā.
Tā gada, 1994. 1981. Audi nav nekāds šiks, un pirkts par pārmaiņu laika haosa naudu, relatīvi godīgi nopelnītu, kaut eventuāli, gaņau sanāktu vecīšu nauda, ja ķēdi risinātu ļoti garu.
Mmm, Audi. Biju fans. Bija starp tām padsmit mašīnām sekvencē, trīs Audi. Love, bet tikai ne kompaktklase. Man bija vecie 100-nieki, saucamās līdakas. Totāli love.
Pabraucu laiku ar pajaunu A4, Guntai bija, drusku sucks. Kompresēta, inkubatora Audimašīnas versija. Ain't no. Tikai normālās klases.
Guntas bērnības drauga kāzās, Latgalē, stundām notusējām ar tikko satiktu čomu, kuram bija Audi Avant. Noslēdzāmies no kāzu party, atlaidām viņa mašīnā krēslus pusguļus, logi no spirta aizsvīduši, un runājām, sapņojām par Audimašīnām, abi fani. Stundas divas (?), kad izlēmām pieslēgties atpakaļ kāzām.
Stafeti pārņēma labo brendu japāņi. Es nevaru atturēties no tās jaudas, tehnoloģijas pilnvērtības, upurējot kinga komfortu lielās klases Audi.
Labais. Kādi 19, un sēžu mammai uz rīkles. Skatos pirmos rietumu kino, ko sāk rādīt tv. Sēžam abi, skatamies, bindžojam, jo garīgais ir pretīgs. Mamma vairs nevar izturēt barot cilvēku, kurš var pats pelnīt naudu.
Man TĀ!! noriebās sajūta, ka es mirklī apņēmos neko neēst, līdz nopirkšu par savu naudu. Naivums palīdz. Kaut ko pa vidam vēl knapi ieēdu, bet priekš sevis sajūtās, zogot. Tas kopā prasīja 4 dienas. Un es sāku celt naudu ārā, pārmaiņu laikā, kad pēc mēneša, diviem nopirku mašīnu. Un neēdu, līdz nopelnīju savu naudu, ar vienu zagšanu no mammas pa vidam.
Turpinot visu vienā, stundām.
Jaunciema kapos ap 1994 man pensionāru bariņš skrēja pakaļ ar paceltu lāpstu. Vecītis kliedza "NA NASHI DENGI JEDJISH!". Konflikts bija par neskaidro, vai drīkst pa lielajiem Jaunciema kapu ceļiem braukt ar auto. Es vienmēr uzskatu, ka drīkst. Pietam, braucu tur ļoti lēni, nedaudz ātrāk par gājējiem. Gājēji ir radikāli citās domās. Es easy, galnais, lai nesasit stiklu, vai neiešķeļ ļoti rūsējošu plaisu bagāžniekā.
Tā gada, 1994. 1981. Audi nav nekāds šiks, un pirkts par pārmaiņu laika haosa naudu, relatīvi godīgi nopelnītu, kaut eventuāli, gaņau sanāktu vecīšu nauda, ja ķēdi risinātu ļoti garu.
Mmm, Audi. Biju fans. Bija starp tām padsmit mašīnām sekvencē, trīs Audi. Love, bet tikai ne kompaktklase. Man bija vecie 100-nieki, saucamās līdakas. Totāli love.
Pabraucu laiku ar pajaunu A4, Guntai bija, drusku sucks. Kompresēta, inkubatora Audimašīnas versija. Ain't no. Tikai normālās klases.
Guntas bērnības drauga kāzās, Latgalē, stundām notusējām ar tikko satiktu čomu, kuram bija Audi Avant. Noslēdzāmies no kāzu party, atlaidām viņa mašīnā krēslus pusguļus, logi no spirta aizsvīduši, un runājām, sapņojām par Audimašīnām, abi fani. Stundas divas (?), kad izlēmām pieslēgties atpakaļ kāzām.
Stafeti pārņēma labo brendu japāņi. Es nevaru atturēties no tās jaudas, tehnoloģijas pilnvērtības, upurējot kinga komfortu lielās klases Audi.