23.. Jun, 2024 | 16:06
Runāju ar Gati, neatliekamais čoms. Es vispār neceļu klausules nevienam. Arī Gatis var bombīt dienām, no response.
Vairs jau netaisnojos nevienam. Mīļie saniedz kompī.
Bija brīvs laiks. Šodien toč brīvs laiks. Daudz. Cibai varētu būt, neklāsies. Pacentīšos par jums rūpēties, nepiesārņot.
Alkohols mans. Tāāāds aizgalds. Jau "sūtīju dirst". Arī liels runātājs. Zina daudz vairāk, bet kur viņš ir? 5400rpm HDD. Man ir SSD 4 kanālu. Speed vispār brīvs, lasa pacietīgi, un jau ir aizdirsts ar taukiem no tās sarunas.
Viss tik personīgi. Es viņam piedāvāju kā domāt, un Gatis ir cool, bet alkohola šļura man nolīst kā ķīselis gar vaigu. Man nav problēmu sabojāt attiecības, vai nolikt klausuli, kaut pats atzvanīju. Es esmu tur, kad dzeru. Tas ir neiedomājami pretīgi.
Iokaste ir nesaprotams. Detaļas nekad, bet attēlojumā viņš ir mīcījies tajā pašā kakā pa pilno, un tagad dreb, kā riebjās alkoholiķi.
Ar Gati es runāju tieši tādēļ, ka saprotu, cik tev mazs un ievainojams kompītis. Nedod Dievs, es jau pats rīt būšu atkal tur. Tā ir ļoti liela nelaime. Gatim vēl lielāka. Vārdos viņš saprot, un prātā, bet neredz ka mauc pa šoseju nozāģējis bremzi. Es nelaimīgi cīnos, un lūdzu (ne gluži Dievu) lai alko trips nepienāk tik drīz. Iokaste ir tērauds. Auksts kā tērauds. Ticis ārā, neviens netiks klāt, arī skaidrā. Visi ir nožēlojami mēsli, kuri nav tikuši ārā. Mēs visi 3 esam labi pazīstami.
Piedod iokaste, es sāku Tev piedot.
Alko man ir pilna māja šajās stundās savilkta. Man būs jāsadalās divos. Viens, kurš dzer, otrs izdomā kautkādu hūniju, kā sākt athodu jau tagad. Man godavārds to negribās sākt/beigt.
Lielīties ar SSD, jā nu var, iokastes garā. Sarunā pilnīgs processing, kaut pašam jau 200. Es redzu, nāk vīruss, hujak pa labi.
"Tu kaut ko laikam ne tā..".
"Nē, es visu tā" zināju detalizēti pateikt kas kā notika, analīzi, kopsavilkumu. Man ir lielas acis, ne tik lielas kā Jenny Lee.
Apstrādāju viņa informāciju. Viņam tas nederēja, jo gribēja manipulēt.
Iokasti aizmirstu savā cibā aprunāt, jo bijām draugi ilgu laiku. Es gribu viņam piedot.
Trash no malas es sev klāt nelaidīšu, ne skaidru, ne sadzērušos, un nekad nenosodīšu. Mēs visi esam auzās. Arī, ja es nebūtu. Tad es nekad nesaprastu, cik auzas ir lielas.
Tikai sāpes un mīlestība īsta taisno cilvēku. Tas ir mans papildinājums baznīcas sprediķim, kā cilvēks aug. Es mīlu arvien vairāk. Sāpes bija. Kad būs jānāk, nāks vēl. Es sev tās nedarīšu.
* 'Mīlestība īsta" ir mana "dzeja", jo es kaut kā neticu savai. Neesmu vēl redzējis. Zinu tikai to, ka tam, kam es ticu – dzejai (zinu tikai dziesmās, nekad neesmu lasījis grāmatā nevienu, garlaiko), kad reāli asiņo sirds, un sms no Dieva runā vienu un to pašu, un es raudu tikai, kad pieskaros tam. Tam nav papildvārdu.
Torņkalnā stāsta vienu single msg. Mīlestība. Apmēram tā, ka ar to jums pietiks, ja nespējat izburtot, ko saprast no kanoniskā klāsta.
Tik sekli, varu atļauties, labāk negribu mēģināt, jo te nav neviena, kurš nesaprastu. Es saprotu, tikai dažus gadus, ka tā pat ir teorija.
Un es saņemu tikai mīlestību
Es raudāju vienas meitenes klātbūtnē.
Viņa atstāja mani, un aizgāja uz virtuvi, lai džeks izšņukstās "nebaidies raudāt".
Torņkalnā, ļoti ticīgs mācītājs. MAni Neinteresē kanoni, bet tas, kas notiek viņā, kādu lodi viņš satvēris rokā, staro līdz tam, ka viņš gribētu sadegt, ja līdz mums tas aizietu. Nav nekā lielāka. (es toč neesmu muļkis, lai saprastu, ka Jēzus ir nācis mums dot Handsbook kā dzīvot.
Rozentāls kancelē knapi apvāca raudas. Viss, ko viņš gribēja pateikt, mani sasniedza. Es degu viņam līdzi. Viņš to pateica, man neprotot pārstāstīt "mīlestība". Es nerunāšu viņa vārdus, jo viņam tobrīd deva. Mani ir dubļi.
Ciniski, es teiktu citu Rozentāla tulkojumu. Tas ir mans:
"Jūs stulbie auni, paņemiet acis rokās. Viss ir tepat jūsu acu priekšā. Neko jums nav jādara. Tikai mīliet" Mani nav jāmāca, es to gaidu līdz dzīves beigām, un daru. Tāpēc esmu mīkstais, noraudājies
Vairs jau netaisnojos nevienam. Mīļie saniedz kompī.
Bija brīvs laiks. Šodien toč brīvs laiks. Daudz. Cibai varētu būt, neklāsies. Pacentīšos par jums rūpēties, nepiesārņot.
Alkohols mans. Tāāāds aizgalds. Jau "sūtīju dirst". Arī liels runātājs. Zina daudz vairāk, bet kur viņš ir? 5400rpm HDD. Man ir SSD 4 kanālu. Speed vispār brīvs, lasa pacietīgi, un jau ir aizdirsts ar taukiem no tās sarunas.
Viss tik personīgi. Es viņam piedāvāju kā domāt, un Gatis ir cool, bet alkohola šļura man nolīst kā ķīselis gar vaigu. Man nav problēmu sabojāt attiecības, vai nolikt klausuli, kaut pats atzvanīju. Es esmu tur, kad dzeru. Tas ir neiedomājami pretīgi.
Iokaste ir nesaprotams. Detaļas nekad, bet attēlojumā viņš ir mīcījies tajā pašā kakā pa pilno, un tagad dreb, kā riebjās alkoholiķi.
Ar Gati es runāju tieši tādēļ, ka saprotu, cik tev mazs un ievainojams kompītis. Nedod Dievs, es jau pats rīt būšu atkal tur. Tā ir ļoti liela nelaime. Gatim vēl lielāka. Vārdos viņš saprot, un prātā, bet neredz ka mauc pa šoseju nozāģējis bremzi. Es nelaimīgi cīnos, un lūdzu (ne gluži Dievu) lai alko trips nepienāk tik drīz. Iokaste ir tērauds. Auksts kā tērauds. Ticis ārā, neviens netiks klāt, arī skaidrā. Visi ir nožēlojami mēsli, kuri nav tikuši ārā. Mēs visi 3 esam labi pazīstami.
Piedod iokaste, es sāku Tev piedot.
Alko man ir pilna māja šajās stundās savilkta. Man būs jāsadalās divos. Viens, kurš dzer, otrs izdomā kautkādu hūniju, kā sākt athodu jau tagad. Man godavārds to negribās sākt/beigt.
Lielīties ar SSD, jā nu var, iokastes garā. Sarunā pilnīgs processing, kaut pašam jau 200. Es redzu, nāk vīruss, hujak pa labi.
"Tu kaut ko laikam ne tā..".
"Nē, es visu tā" zināju detalizēti pateikt kas kā notika, analīzi, kopsavilkumu. Man ir lielas acis, ne tik lielas kā Jenny Lee.
Apstrādāju viņa informāciju. Viņam tas nederēja, jo gribēja manipulēt.
Iokasti aizmirstu savā cibā aprunāt, jo bijām draugi ilgu laiku. Es gribu viņam piedot.
Trash no malas es sev klāt nelaidīšu, ne skaidru, ne sadzērušos, un nekad nenosodīšu. Mēs visi esam auzās. Arī, ja es nebūtu. Tad es nekad nesaprastu, cik auzas ir lielas.
Tikai sāpes un mīlestība īsta taisno cilvēku. Tas ir mans papildinājums baznīcas sprediķim, kā cilvēks aug. Es mīlu arvien vairāk. Sāpes bija. Kad būs jānāk, nāks vēl. Es sev tās nedarīšu.
* 'Mīlestība īsta" ir mana "dzeja", jo es kaut kā neticu savai. Neesmu vēl redzējis. Zinu tikai to, ka tam, kam es ticu – dzejai (zinu tikai dziesmās, nekad neesmu lasījis grāmatā nevienu, garlaiko), kad reāli asiņo sirds, un sms no Dieva runā vienu un to pašu, un es raudu tikai, kad pieskaros tam. Tam nav papildvārdu.
Torņkalnā stāsta vienu single msg. Mīlestība. Apmēram tā, ka ar to jums pietiks, ja nespējat izburtot, ko saprast no kanoniskā klāsta.
Tik sekli, varu atļauties, labāk negribu mēģināt, jo te nav neviena, kurš nesaprastu. Es saprotu, tikai dažus gadus, ka tā pat ir teorija.
Un es saņemu tikai mīlestību
Es raudāju vienas meitenes klātbūtnē.
Viņa atstāja mani, un aizgāja uz virtuvi, lai džeks izšņukstās "nebaidies raudāt".
Torņkalnā, ļoti ticīgs mācītājs. MAni Neinteresē kanoni, bet tas, kas notiek viņā, kādu lodi viņš satvēris rokā, staro līdz tam, ka viņš gribētu sadegt, ja līdz mums tas aizietu. Nav nekā lielāka. (es toč neesmu muļkis, lai saprastu, ka Jēzus ir nācis mums dot Handsbook kā dzīvot.
Rozentāls kancelē knapi apvāca raudas. Viss, ko viņš gribēja pateikt, mani sasniedza. Es degu viņam līdzi. Viņš to pateica, man neprotot pārstāstīt "mīlestība". Es nerunāšu viņa vārdus, jo viņam tobrīd deva. Mani ir dubļi.
Ciniski, es teiktu citu Rozentāla tulkojumu. Tas ir mans:
"Jūs stulbie auni, paņemiet acis rokās. Viss ir tepat jūsu acu priekšā. Neko jums nav jādara. Tikai mīliet" Mani nav jāmāca, es to gaidu līdz dzīves beigām, un daru. Tāpēc esmu mīkstais, noraudājies