neinteresanti
23.. Jun, 2024 | 09:41
Nekāda interese par rītu. Par mammu vienu, un par sevi vienu, bet tas bija sen, bet es sapirkos austrumu ēdienus, šausmīgi daudz izmantoju bolt, visos veidos. Fiksīti atstāju pie katra kvartāla, un jau tā norubījies no strādāšanas, negulēšanas, speed, ka brīnījos, cik tukša Rīga, un cik mainījusies. Ak, sestdiena? Jā, labi. Pulkstens 9 vakarā? Mani grūti pārsteigt, bet nu, tad jāņem vērā, ka tūlīt viss būs ciet. Es gāju pēc darba sarunas, un domāju, fak, 9! Vakarā 9. Tepat vērmanes tuvumā ēdnīca. Ko es ēdu brokastīs? Es ēdu? Kad bija rīts? Kas notika pa dienu?
Kaut kas, Animācija? Meibi. Olas vārīju. Animēju. Tad tas bija šodien?
Ar mopēdu labi klājās. Visi viņi mira nost pa lietu, uz vienas baterijas lampiņas, ap 17km/h. Es nekur nesteidzos. Pēc tējas namiņa dabūju tādu pašu – ir 4km attālums atlicis, pēctam trīs, pēctam 2,3km palikuši baterijai. Nemainīju vairs, es pat mopēdam esmu uzticīgs.
Neviens netiek apvainots, noteikti ne Laura, jo viņa visiem spēkiem tolaik aicināja kopā uz NL, arī otrajā reizē, kad devās prom. Nezināt kāds viņa ir empāts, un ka viņa ieguldīja sevi visu, lai tas izdotos. Man nebija iespēju. Viņa ir ļoti true. Bet vairs par viņu neko runāt. Par nevienu vairs neko. Es tomēr sasitu galvu, un nācu pie prāta.
Varbūt vēlāk ko vēl. Runāt. Vienkārši runāt.
Signāls ir pieminēt Lauru. Kaut kas vairs nav labi.
Šņabene jau šajā teātrī bija. Nepatīk, bet būs jāiet.
* "Bolt atstāju pie katra kvartāla". Nu jā, domāju pabraukšu, nezin ko ieraudzīšu, ko man vajag, kvalitatīvu dzērienu bodi. Absints Rīgā naff :( Protams ir, bet maza pilsēta, un reti. Un ik kvartālu kaut kāds stop. Ieejot 90'o eirovīnā, kā gaģušņikā, jo jau zināju, ka tur nekā nav, bet cik var, iedomājos par Virginia, jo Japāna. Skolas laikā visi sapņoja. Japānā esot slīdošās ietves. Tagad domāju, 2024, kāds gan tur būtu komforts, ja pat 2024, ne 1988 būtu. Skriet pa eskalatoru augšā, vai ar riteni pa kāpnēm uz pleca, vēl tepat ziepenē, uz 8. stāvu, ne braukt ar liftu.
Bolt ir japānas slīdošās ietves 50-gadīgiem, pāris naktis negulējušiem cilvēkiem, kas jau aplauzušies, ka absints tač nebūs atrodams pat godīgā centrā, vienkārši ceļo nezin kur.
Kāpēc lai es runātu. Vakar nebija kāds ārpuskārtas reibums, bet es biju pilsētā. Tas bija ceļojuma iespaids. Man bija ļoti noguris ķermernis, un pietiekami saprāta, lai izvērtētu, ka pastaiga, kaut ļoti gribētu, nav šodienai. Rīga ir mainījusies. Atsvešinātāka un komerciāli rietumnieciskāka. Ļoti īsā laikā. Man der, jo kaut kur tam jāiet.
Bija gan drausmīgs fakts. Uz Tērbatas un Ģertrūdes tas food court, vai kāviņsauc 13. Man gribējās ēst, un bija nauda, bet es tur nekad neietu. Īlons Masks lai pats tur iet. Tā vairs nav Rīga, sorī.
Sapirkos gardus Vidusāzijas ēdienus vienkāršā ieskrietuvē, pa lēto, bet daudz, vēlāk jau pārliecinājies, cik fakin gardi, un te nu esmu.
Dienasgrāmata. Sestdienas vēls vakars. Ārā jau gaisma.
Kaut kas, Animācija? Meibi. Olas vārīju. Animēju. Tad tas bija šodien?
Ar mopēdu labi klājās. Visi viņi mira nost pa lietu, uz vienas baterijas lampiņas, ap 17km/h. Es nekur nesteidzos. Pēc tējas namiņa dabūju tādu pašu – ir 4km attālums atlicis, pēctam trīs, pēctam 2,3km palikuši baterijai. Nemainīju vairs, es pat mopēdam esmu uzticīgs.
Neviens netiek apvainots, noteikti ne Laura, jo viņa visiem spēkiem tolaik aicināja kopā uz NL, arī otrajā reizē, kad devās prom. Nezināt kāds viņa ir empāts, un ka viņa ieguldīja sevi visu, lai tas izdotos. Man nebija iespēju. Viņa ir ļoti true. Bet vairs par viņu neko runāt. Par nevienu vairs neko. Es tomēr sasitu galvu, un nācu pie prāta.
Varbūt vēlāk ko vēl. Runāt. Vienkārši runāt.
Signāls ir pieminēt Lauru. Kaut kas vairs nav labi.
Šņabene jau šajā teātrī bija. Nepatīk, bet būs jāiet.
* "Bolt atstāju pie katra kvartāla". Nu jā, domāju pabraukšu, nezin ko ieraudzīšu, ko man vajag, kvalitatīvu dzērienu bodi. Absints Rīgā naff :( Protams ir, bet maza pilsēta, un reti. Un ik kvartālu kaut kāds stop. Ieejot 90'o eirovīnā, kā gaģušņikā, jo jau zināju, ka tur nekā nav, bet cik var, iedomājos par Virginia, jo Japāna. Skolas laikā visi sapņoja. Japānā esot slīdošās ietves. Tagad domāju, 2024, kāds gan tur būtu komforts, ja pat 2024, ne 1988 būtu. Skriet pa eskalatoru augšā, vai ar riteni pa kāpnēm uz pleca, vēl tepat ziepenē, uz 8. stāvu, ne braukt ar liftu.
Bolt ir japānas slīdošās ietves 50-gadīgiem, pāris naktis negulējušiem cilvēkiem, kas jau aplauzušies, ka absints tač nebūs atrodams pat godīgā centrā, vienkārši ceļo nezin kur.
Kāpēc lai es runātu. Vakar nebija kāds ārpuskārtas reibums, bet es biju pilsētā. Tas bija ceļojuma iespaids. Man bija ļoti noguris ķermernis, un pietiekami saprāta, lai izvērtētu, ka pastaiga, kaut ļoti gribētu, nav šodienai. Rīga ir mainījusies. Atsvešinātāka un komerciāli rietumnieciskāka. Ļoti īsā laikā. Man der, jo kaut kur tam jāiet.
Bija gan drausmīgs fakts. Uz Tērbatas un Ģertrūdes tas food court, vai kāviņsauc 13. Man gribējās ēst, un bija nauda, bet es tur nekad neietu. Īlons Masks lai pats tur iet. Tā vairs nav Rīga, sorī.
Sapirkos gardus Vidusāzijas ēdienus vienkāršā ieskrietuvē, pa lēto, bet daudz, vēlāk jau pārliecinājies, cik fakin gardi, un te nu esmu.
Dienasgrāmata. Sestdienas vēls vakars. Ārā jau gaisma.