23.. Jun, 2024 | 07:43
Goldie ir aizlaidusies, vai iepirkusi popkornu.
70kg ir kļuvusi par vēstuļdraugu. Nebaidies. Es nekur nekustēšos bez tevis, Goldie.
Draugi ir ok, mani grūti iegūt par draugu, un reti kad kādu spēju tādu uzskatīt.
Teksts aiziet strupceļā. Kamēr draudzēšos, un runāšu par mūziku cibā, izskatos kā aizņemts/closetpoc.
Tā ir. Tas nav sexy. Ja tā tad plīs. Es palieku mājās. Eiropas tradīcijā, pa vienam.
Bļaģ, kā var nesaprast, es nemeklēju pāri.
Ir tādi mehānismi, ar soļa gājienu. Viņiem parasti ir stingra atspere. Tā labi nav izdevies izpētīt, jo man nebūt nav tik stipru plaukstu, kā runāju, tikai proporcijā pret augumu, cilvēki ir brīnijušies.
Tur vajag ļoti ļoti lēnām redzēt, kā mehānisms darbojas. Solis ir, kā Tom Waits skarbais, un tikai viņa piedziedājums, Bussiness, bussiness, ka neko pielikt, ne atņemt. Viņš divkārši tajā piedziedājumā nospiež to mehānismu. Un tad tas vairs nav atceļams.
Es nospiedu vienu reizi. Atleca ar atsperes skaņu, spiedu otrreiz, nošaubījies, noslaucījis pliko pakausi, plauktā pieregulējis rādio, kaut brutāli bija jāklipsē uzreiz, kā muitā zīmogs, hak-hak, zelta skavas pasē.
"Nām na ēstōnsko-čēhoslōvāckōi graņīcē nādo sjō dodūmaķ"
Tas, ko bruņinieks toreiz nodzēsu, bija lepns idiņš, viens no desmitiem teikumu.
Bet jāsaka atkal. I'm skilled player-killer. Don't play with me. Jo es negribu nogalināt, bet bez iepriekšēja nodoma. Cibas draugi, paburkšķēt, ok? Lai neattopies borščā. Patīk runāt. Tad jānogalina mani, lai es nerunātu.
Laikam toreiz bija jārediģē, ne jādzēš, bet sirds gribēja palīdzēt, un nerunāt ne vārda. Bet esmu kļuvis samurajs ar kebabos tērētu zobenu. Ja jācērt, tad jācērt, kā piektā gadā (2017). Es atkal kļūdījos. Draugos meibi grūti palikt. Man nē, jo Tava pasaule patīk. Goldie tā noteikti neuzskata, arī ja nebūs. Man viena alga. Tom Waits divreiz nospieda atsperi. Es runāju cik tieši varu.
Izeju vispār ārpus rakstītā. Bussiness bussiness man asociējās ne ar muitas zīmogiem, bet ar uzstājīgu valsi, un kājas pievilkšanu. Kā izteiksmes veids varēja arī būt zīmogs. Nevajag nekādas asociācijas.
I'm good at that, ka es pats nevaru noteikt pilnīgi staipīgo kontekstu, un nereti ja redzu, ka jāpaskaidro, es atstāju to, kā ir. Pilnīgi jebkā. Lai interpretē. Khui, lai ciba pati tiek galā. Ja kāds iekļuvis zem 18, apsardze vai police būs klāt, sazvanīs vecākus.
Bet šeit ir citādi, un te nevar tādas paviršības, jo es negribētu ar sevi spēles, ja es mīlētu.
Tāpēc zīmogs ar soļa gājienu der ļoti, kā konteksts
70kg ir kļuvusi par vēstuļdraugu. Nebaidies. Es nekur nekustēšos bez tevis, Goldie.
Draugi ir ok, mani grūti iegūt par draugu, un reti kad kādu spēju tādu uzskatīt.
Teksts aiziet strupceļā. Kamēr draudzēšos, un runāšu par mūziku cibā, izskatos kā aizņemts/closetpoc.
Tā ir. Tas nav sexy. Ja tā tad plīs. Es palieku mājās. Eiropas tradīcijā, pa vienam.
Bļaģ, kā var nesaprast, es nemeklēju pāri.
Ir tādi mehānismi, ar soļa gājienu. Viņiem parasti ir stingra atspere. Tā labi nav izdevies izpētīt, jo man nebūt nav tik stipru plaukstu, kā runāju, tikai proporcijā pret augumu, cilvēki ir brīnijušies.
Tur vajag ļoti ļoti lēnām redzēt, kā mehānisms darbojas. Solis ir, kā Tom Waits skarbais, un tikai viņa piedziedājums, Bussiness, bussiness, ka neko pielikt, ne atņemt. Viņš divkārši tajā piedziedājumā nospiež to mehānismu. Un tad tas vairs nav atceļams.
Es nospiedu vienu reizi. Atleca ar atsperes skaņu, spiedu otrreiz, nošaubījies, noslaucījis pliko pakausi, plauktā pieregulējis rādio, kaut brutāli bija jāklipsē uzreiz, kā muitā zīmogs, hak-hak, zelta skavas pasē.
"Nām na ēstōnsko-čēhoslōvāckōi graņīcē nādo sjō dodūmaķ"
Tas, ko bruņinieks toreiz nodzēsu, bija lepns idiņš, viens no desmitiem teikumu.
Bet jāsaka atkal. I'm skilled player-killer. Don't play with me. Jo es negribu nogalināt, bet bez iepriekšēja nodoma. Cibas draugi, paburkšķēt, ok? Lai neattopies borščā. Patīk runāt. Tad jānogalina mani, lai es nerunātu.
Laikam toreiz bija jārediģē, ne jādzēš, bet sirds gribēja palīdzēt, un nerunāt ne vārda. Bet esmu kļuvis samurajs ar kebabos tērētu zobenu. Ja jācērt, tad jācērt, kā piektā gadā (2017). Es atkal kļūdījos. Draugos meibi grūti palikt. Man nē, jo Tava pasaule patīk. Goldie tā noteikti neuzskata, arī ja nebūs. Man viena alga. Tom Waits divreiz nospieda atsperi. Es runāju cik tieši varu.
Izeju vispār ārpus rakstītā. Bussiness bussiness man asociējās ne ar muitas zīmogiem, bet ar uzstājīgu valsi, un kājas pievilkšanu. Kā izteiksmes veids varēja arī būt zīmogs. Nevajag nekādas asociācijas.
I'm good at that, ka es pats nevaru noteikt pilnīgi staipīgo kontekstu, un nereti ja redzu, ka jāpaskaidro, es atstāju to, kā ir. Pilnīgi jebkā. Lai interpretē. Khui, lai ciba pati tiek galā. Ja kāds iekļuvis zem 18, apsardze vai police būs klāt, sazvanīs vecākus.
Bet šeit ir citādi, un te nevar tādas paviršības, jo es negribētu ar sevi spēles, ja es mīlētu.
Tāpēc zīmogs ar soļa gājienu der ļoti, kā konteksts