21.. Maijs, 2024 | 20:54

Dantes loku diena. Palīdzēja čoms.
- Jautāja, kur ir mans kompis?
- Man pirmā athoda diena. Rokas trīc un nenormāli bail. Piedod, tādu kavēšanos. Tikko spēšu, sačiņīšu.
- Jā, izklausies nopienti. Nu, ja sprāgsti nost, saki. Aiznesīšu.
- Paldies, laikam šoreiz jā. Fiziski nav tik traki, bet domas nomierināt. Nespēju sev atrast vietu.

Ir nedaudz labāk. Bet pārvietojos kā nolēmēts. Bail bija par sadzīvi. Nu jau ir ļoti bīstami ilgi kavēts, lai kreditoriem beigtos pacietība.
Beidzot saņēmu ziņu, ka drīz sāksies intensīvs darbs. Vismaz bailes mazinājās.

Skumjas gan ir nedzēšamas, pēc rīta info apkopojuma. Viena no reizēm, kad vieglāk būtu nebūt. Es neesmu nekāds ērglis, kurš būtu lepns par saņemto siltumu un mīlestību, un tagad tik spers ārā, cik kruts. Es sāpinu cilvēkus, sevi ne mazāk. Tiešām nezinu, ko tālāk.
Esmu pateicīgs, bet man atliek vienīgi paļauties, jo rīta domas noskaidroja vēl vairāk, kādā esmu iedzinis sevi strupceļā, un daru arī pāri. Es to paša spēkiem neatrisināšu.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}