20.. Maijs, 2024 | 20:51

Laikam sāku nojaust par cibā pieminēto, par "neatskrūvējamiem" plastmasas korķīšiem. Man Dievs devis, un varu uzdirst. Ko, jums plaukstu nav?
Vienkārši pacentieties, un noraujiet korķīti, neatskatoties. Plaukstas ir stiprākais manā ķermenī.

G ietekmēja, kad viņu ballītē parāva aiz rokas džeks, no kaut kā apturot. "Lūk, tas ir vīrieša spēks".
Domāju, ka man noskauda, un muskuļi pieauga, jo es gribu būt sievietes cienīgs.

Kājas ļoti stipras, kaut tievas, tikai slimība sajauca koordināciju, tāpat kā pimpi.
Dakteri, atvelkoties pēc palīdzības, izpisu. "Ko tu vispār iedomājies? Nahui tu mani kaunini par tievām kājām? Es ar šīm varēju nomīt 220 dienā, ar velo." Nepiebildu, ka šaubos vai tu to vari.

Nākamajā dienā, kad vēl nebiju atguvis spēku, 80 km. Tas gan bija uz pakrišanas robežas.
Neko, G izdrāzt, biju gatavs naktī mīties uz Latgali. Sapratu, ka būšu tikai no rīta, nomest baiku pirmajos krūmos, un izrubīties bezspēkā. Nebraucu. Pisēja tur vnk nebūtu.

Tā ir cita reize, jo kilometri solījās būt 250. Nu, pat man, uz robežas, ko spēju.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}