30.. Mar, 2024 | 23:15
Tagad uzreiz nezinu ar ko sākt. Ārā domas bija sakārtotākas, kā jau parasti ārā, un vēl labāk, ja atrodies kustībā, ej. Kājminamā domāšana, – sen sapratu, kāda ir šī jēdziena mazāk izplatītā nozīme.
Par nesmuko. Jau drīz pēc ieraksta aptvēru, cik auksts sanācis mans cirtiens ar vārdiem. Tobrīd bija jāraksta nonstopā, lai nepārtrauktu sakāmā plūsmu. Turklāt, ir jau zināms viss bekgraunds.
Bet pateikt varēju, tomēr iepinot kādu saudzīgāku skaidrojumu, ka feino ramu (ir sācies ram kalendārais laiks, un tagad nezinu, vai cilvēkam nepaliks slikti saņemot aprīļa dz.d sveicienu) neatmetu, bet vnk eju prom. Es pacietīgi mocījos gadus četrus, turot to dzīvu, bet jau kādu gadu, kopš mūsu mīļā kaķīša aiziešanas maijā, ir vienvirziena (jāatzīst gan, visbiežāk pāļa spams, kas padara visu vēl vairāk neatbildēt) komunikācija, un cīnījos līdz pēdējam, apkaunoties līdz galam (c) via shelly, līdz sāka pienākt, ka jau pasen, vēl senāk par maiju, laužos man slēgtās durvīs, un to nu tad es nedaru, kad sāku saprast, ka laikam esmu kļuvis par teroru. Vnk atmetu savā prātā, sirsniņu gan nebija viegli atradināt. Anyway, tāda nepiedomāšana ir svastikas, ebreju zvaigznes un Z-orro zombiju aerosola uzšņāpiens uz mana pieminekļa. Nomazgāt daļēji var, bet skāde paliek.
Sapnī, kā projekta līdzautoram, man piedāvāja braukt līdzi uz Vāciju, uz dažām dienām, kamēr tur nokārto projekta štelles. Neatskatoties, jau plānoju kā izrullēt sadzīvi, jo jābrauc tad ir tūlīt, – mašīna un cilvēki jau gatavi ceļam, vēl ar mieru pagaidīt mani.
* telefona lādētājs gan kādam atradīsies
* no idea, kas palicis Revolut (ēnu ekonomikas balsta) kontā, bet tas pat nav tik svarīgi, jo var iztikt arī bez, tādā retā piedzīvojumā
* mammai, jau braucot piezvanīšu, lai noliek pati sevi gulēt
* t-kreklu gan nomainīju, jo šis ir nedēļu valkāts, un tā arī izskatās
Sapnis gan neparādīja, vai uzzināju "kā dzīvo ļaudis Vācijā, un vai tur vispār ļaudis ir" /L. Tips/
Par nesmuko. Jau drīz pēc ieraksta aptvēru, cik auksts sanācis mans cirtiens ar vārdiem. Tobrīd bija jāraksta nonstopā, lai nepārtrauktu sakāmā plūsmu. Turklāt, ir jau zināms viss bekgraunds.
Bet pateikt varēju, tomēr iepinot kādu saudzīgāku skaidrojumu, ka feino ramu (ir sācies ram kalendārais laiks, un tagad nezinu, vai cilvēkam nepaliks slikti saņemot aprīļa dz.d sveicienu) neatmetu, bet vnk eju prom. Es pacietīgi mocījos gadus četrus, turot to dzīvu, bet jau kādu gadu, kopš mūsu mīļā kaķīša aiziešanas maijā, ir vienvirziena (jāatzīst gan, visbiežāk pāļa spams, kas padara visu vēl vairāk neatbildēt) komunikācija, un cīnījos līdz pēdējam, apkaunoties līdz galam (c) via shelly, līdz sāka pienākt, ka jau pasen, vēl senāk par maiju, laužos man slēgtās durvīs, un to nu tad es nedaru, kad sāku saprast, ka laikam esmu kļuvis par teroru. Vnk atmetu savā prātā, sirsniņu gan nebija viegli atradināt. Anyway, tāda nepiedomāšana ir svastikas, ebreju zvaigznes un Z-orro zombiju aerosola uzšņāpiens uz mana pieminekļa. Nomazgāt daļēji var, bet skāde paliek.
Sapnī, kā projekta līdzautoram, man piedāvāja braukt līdzi uz Vāciju, uz dažām dienām, kamēr tur nokārto projekta štelles. Neatskatoties, jau plānoju kā izrullēt sadzīvi, jo jābrauc tad ir tūlīt, – mašīna un cilvēki jau gatavi ceļam, vēl ar mieru pagaidīt mani.
* telefona lādētājs gan kādam atradīsies
* no idea, kas palicis Revolut (ēnu ekonomikas balsta) kontā, bet tas pat nav tik svarīgi, jo var iztikt arī bez, tādā retā piedzīvojumā
* mammai, jau braucot piezvanīšu, lai noliek pati sevi gulēt
* t-kreklu gan nomainīju, jo šis ir nedēļu valkāts, un tā arī izskatās
Sapnis gan neparādīja, vai uzzināju "kā dzīvo ļaudis Vācijā, un vai tur vispār ļaudis ir" /L. Tips/