18.. Jan, 2024 | 06:17

Kad vajag darīt, runāt nevajag. Viss, ko izrunā, ir čušš.
Nu, 2 jokus gan izstāstīšu.

1 likās smieklīgs vakarnakt, n-reizes pārklausoties iezīmētos laukus, un vienā no tiem n-reizes, kā Zviedrijā dzīvojošā krievu jaunkundze izrunā (par Li-Ion akumulatoriem) "no meitenens rekvaird". Būtu taču jāpietiek ar vienu reizi pasmieties pie sevis, kā viņa mīļi šķībi izrunā drīzāk "no meitenes required", bet katrreiz prāts nogrozīja galvu "Kā tā? Wtf, what do you mean?", nezaudējot fokusu par darāmo. Multitāskings. Es vnm apgalvoju, ka esmu abi, puikas nevar īsti multitāskot, kaut laikam arī jābūt kādām īpašībām. Man ne pārāk izdodas saskatīt. Dieva izvēlei un gaumei es uzticos. Bešā noteikti nav atstājis.

2, jau pēc pirmā vakara checkpointa, uzjautrinājos par gaumīgu karikatūru, izraktu no 3-4 gadu senas atmiņas.
Vasaras saules pielieta, plaša, kādas turīgas 19.gs. krievu famīlijas istaba, ārpilsētā. Grāfs, kā jau nekas neparasts tajos laikos, gados ievērojami vecāks par savu kundzi, solīds stalts kundziņš, pārradies mājās. Pratina šiku madāmu, kura atbildot smejas, pieturoties pie viesistabas galda. Uz galda karafe.
- Где водка? - tincina grāfs, pacēlis pār viņu uzaci, rādot uz tukšo karafi.
- В графине. - turpinot smieties.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}