1.. Dec, 2023 | 21:58

Sapņa beigās Juta Strīķe (kuras vārdu nomodā atcerējos) man pasniedza, pielietu tuvu malām, 100 g mērglāzīti ar šņabi. Man tāda ir, domāta kulinārijai, ar 50 un 100 atzīmēm, no bieza stikla, un atzīmes ir vnk dizaina maiņa, attiecīgos augstumos, kuru lietoju arī akurāti. Līdz tuvu malām, 120 g laikam sanāktu.
Viņas nopietnais valsts cīnītājas skatiens, ar 100-120 g, "Šobrīd tā vajag (jau pēc vesela sižeta pirms tam)", sniedzot man stiklu ar šķidrumu, kā kompromisu, bet valstij labāko no pieejamajiem lēmumiem. Strīķe ir respect. KNAB sataisīts normāli, gari būt jāstāsta, cik pareizi. Lai arī panākumi maz uzskatāmi. Strīķei uzticos. Redzēju aktuālajos laikos TV, kā viņa gāja pāri sev. Tādas bailes, vajāšana. Es taču saku, ka esmu redzējis, un nevaru atredzēt joslas. Viņa bija tuvu nojūgties, bet nepadevās bailēm. Točā, caurejā es sēdētu, ar tādu stresa līmeni. Ar to zarnu tīklu cīnīties, ja esi tu pats un tuvinieki, tur jābūt guts, un viņa to darīja.
/klusas, cepures ēšanas, čaukstēšanas skaņas/

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}