23.. Nov, 2023 | 20:39

Jau nedaudz rimies no dienas īgnuma. Mājas ir spēks. Pārvilcis sausas zeķes.

Kāpu ārā no autobusa. Sen nav padomju laiki, bet vecis perās vienviru priekšējās durvīs, tieši man krūtīs. Nodomāju, aizdomājies, mani durvīs nepamanīja.
– Atvainojiet, atļausiet izkāpt?
– Tur! (Rāda uz citām durvīm)
– Vecīt, kaut kādai pieklājībai arī jābūt.
Neko, perās ar spēku virsū. Spēki apmēram vienādi, tikai man nelielas priekšrocības novietojumā. Es ar spieķi, viņš vecs, bet nekaunīgs un sparīgs. Es viņu grūdu, sūdu tādu, ārā pa durvīm. Pretojās. Droši vien es spētu, ja pieņemtu tādu lēmumu, bet mani jau tā besīja pilsētas izbrauciens, vēl komunicēt, grūstīties ar duraku, gribās ātrāk mājās. Vnk stāvēju ar krūtīm pretī. Aizspraucās draņķis ar spēku garām. Nebūtu tā noguris, nahui, izstumtu viņu ar panckām ārā.
– Dibens, riktīgākais! – Skaļi, pietiekami nikni, un izkāpu ārā, aizmirsu. Bet pastāstīt šeit, kāpēc nē.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}