26.. Aug, 2023 | 04:54
Uz UK 1997 gan braucu, ne tikai vienu no pirmajiem mēģinājumiem bēgt no attiecībām, bet nu arī piķi piepelnīt.
Zero. Ko nopelnīju, to brīvā dzīvē notērēju, gandrīz vispār nedzerot.
Nopelnīju reālāk ar cilvēku tirdzniecību. Iedzērām mazpilsētas bārā ar maniem darba devējiem. Ir cilvēki gatavi riskēt, ņemt nelegāļus, ja pelni 4 paundus sev, 4 paundus viņiem, katru stundu (maz jā, bet apoloģijas – tas bija 1997). Uz mutes kritis neesmu, un sarunājām eksportēt latviešus uz UK.
Stāsts ir grandiozs, būtu ilustrējams, tikai tik sens, nekāda interese rakties sevī, bet bilance = totāls +. Apmierināti nelegāļu nodarbinātāji, vēlāk apmierināti, pirmajā brīdī man virsū nākošie latvieši (nav bārbijas māja ar baseinu. ko draugs tur Rīgā viņiem sastāstīja, nezinu). Un nauda, vienkārši apkopota birstam mapē. Angļi no savas puses arī maksāja. Double strike. Kā nēģeris, atgriezies Rīgā, dalīju ar kompanjonu draugu.
Tāpat vien? Nopelnīt neko nevar, ja vnk dari mokošus darbus.
Saprotiet, ka cilvēks Rīgā ir izlaists, bez zināšanām, bez piepūles saņemt mēnešalgu dienā, tālāk viņam viss ir tikai nožēlojami pabalsti. Un naudai vairs nav vērtības. Vēl augustā pārtiku pirku par uzkrājumu maximas kartē, un biju ļoti mierīgs, ka gan swedkartē, gan maciņā, ir pa EUR 0,03. Bagātīga pieredze. Esmu mēģinājis visdažādākos kaktus šajā questā.
Ko var piebilst par pāķu debilitāti, diemžēl? UK 1997, tā ar knipi nemaz nevarēja tikt iekšā, bija jāpārliecina customs, ka tu esi Lielbritāniju apbrīnojošs tūrists. Un noteikti ne ņemt gumijas zābakus līdzi. Sev biju atstrādājis veselu šovu, un sirds nomierinājās tikai, kad neatceļami griezās zīmoga mehānisms, ieklaudzinot man pasē akceptu. Tos mēnešus 4 vēlāk, daļa izrādījās pilnīgi debīli. Zābaki, darba cimdi. Pusi aizsūtīja atpakaļ uz LV, neizlaižot no lidostas. Instrukcijas Rīgā bija, ko darīt, ko nedarīt dodoties uz UK.
Zero. Ko nopelnīju, to brīvā dzīvē notērēju, gandrīz vispār nedzerot.
Nopelnīju reālāk ar cilvēku tirdzniecību. Iedzērām mazpilsētas bārā ar maniem darba devējiem. Ir cilvēki gatavi riskēt, ņemt nelegāļus, ja pelni 4 paundus sev, 4 paundus viņiem, katru stundu (maz jā, bet apoloģijas – tas bija 1997). Uz mutes kritis neesmu, un sarunājām eksportēt latviešus uz UK.
Stāsts ir grandiozs, būtu ilustrējams, tikai tik sens, nekāda interese rakties sevī, bet bilance = totāls +. Apmierināti nelegāļu nodarbinātāji, vēlāk apmierināti, pirmajā brīdī man virsū nākošie latvieši (nav bārbijas māja ar baseinu. ko draugs tur Rīgā viņiem sastāstīja, nezinu). Un nauda, vienkārši apkopota birstam mapē. Angļi no savas puses arī maksāja. Double strike. Kā nēģeris, atgriezies Rīgā, dalīju ar kompanjonu draugu.
Tāpat vien? Nopelnīt neko nevar, ja vnk dari mokošus darbus.
Saprotiet, ka cilvēks Rīgā ir izlaists, bez zināšanām, bez piepūles saņemt mēnešalgu dienā, tālāk viņam viss ir tikai nožēlojami pabalsti. Un naudai vairs nav vērtības. Vēl augustā pārtiku pirku par uzkrājumu maximas kartē, un biju ļoti mierīgs, ka gan swedkartē, gan maciņā, ir pa EUR 0,03. Bagātīga pieredze. Esmu mēģinājis visdažādākos kaktus šajā questā.
Ko var piebilst par pāķu debilitāti, diemžēl? UK 1997, tā ar knipi nemaz nevarēja tikt iekšā, bija jāpārliecina customs, ka tu esi Lielbritāniju apbrīnojošs tūrists. Un noteikti ne ņemt gumijas zābakus līdzi. Sev biju atstrādājis veselu šovu, un sirds nomierinājās tikai, kad neatceļami griezās zīmoga mehānisms, ieklaudzinot man pasē akceptu. Tos mēnešus 4 vēlāk, daļa izrādījās pilnīgi debīli. Zābaki, darba cimdi. Pusi aizsūtīja atpakaļ uz LV, neizlaižot no lidostas. Instrukcijas Rīgā bija, ko darīt, ko nedarīt dodoties uz UK.