16.. Aug, 2023 | 00:54

Zināju, ka nekad to neizmantošu. Tiešām ceru uz afterlife tādā nozīmē, lai spēju atdot tiem cilvēkiem, kas varbūt nezina šajā dzīvē manu pateicību. Redzēs arī manu bullshit. Speciāli tādu nedaru, nav ne kauna, ne vainas, un ja par to būtu jāēd kas slikts, nu neko, es maksāšu.

Tas ko neizmantošu, bija vecmāmiņas aicinājums piekrāt naudiņu, un laisties pa Norges pasakainākajām vietām. Iedošot savu vasarnīcu tālāk uz ziemeļiem, kartes, takas sazīmēs. Vnk brauc. Bija sajūta "tu esi mūsu ģimenē".

Bija stouned, iedzēruši joku norvēģi Oslo nomalē. Viens izvilka sviesta nazi, un spoguļoja saulē. Viņa draugs smējās "neņem viņu pierē, viņš ir stouned". Man vispār nebija bail. Parunājos, darīt tāpat daudz nav ko.
Veči atvadījās "mums šeit vajag tādus cilvēkus kā tu". For real. Norge man nojauca smadzenes uz visu dzīvi. Visa pasaka ir lasāma tik sen, skenēta un likta zivī, un arī tur nav īsti šo detaļu.

Par manu apņēmību redzēt polārlāčus, aizbraukt uz arktisko pilsētu Norgē vecmamma smējās. Besīgi dārgi (tiešām ļoti dārgi – kādi 250Ls autobuss no Oslo), un nevienu lāci tu neredzēsi. Tur vasarā cilvēki pat peldās.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}