23.. Jun, 2023 | 07:44

Stāsts par dienas ballīti pie Ulbrokas dīķa vai vrbt mini ezera.
Ziepenē dzīvojot mani sen vairs neskar urlas, lai izpildās, pat galvu nepagriežu. Draugs gan ik pa laikam iečeko troksni pie ūdens. Es sēžu ar muguru pret ezeru, un neiespringstu pat par skaļiem iesaucieniem.

Un tad pavērojām, jo ir jau ekipāža, ar ziliem uguņiem. Dzīvē tā notiek. Cits orks, iepletis rokas ar mobilku biedē gulbjus krastā. Nu vispār tur viss čerņa, bet atšķirīga kā mājās.

Stāsts sākas tikai tagad. Savācam izmētātos priekšmetus, dodamies uz mašīnu. Jau klāt arī ātrie.
Ejam garām visai hūnijai. Aizturētais orks, palaists brīvs, mums pa ceļam iesaucas "oņi utonuļi. dvoe utonuļi" (meli. tad tur nebūtu tikai pašvaldība un galvenais troksnis pilnīgā pālī palaists brīvs).
Best. Draugs "es ceru, ka noslīka tādi paši kā tu". Es sastingu prātā "ko es tikko dzirdēju?", un vislielākajā mierā gāju kopā tālāk. Ja atļaujās TĀ pateikt, esmu ar mieru nomest spieķi un izpist jebkuru orku. MUMS (man šoreiz) NAV BAIL VISPĀR, un šoreiz neesmu viens.

Vēlāk police jau vāca pilnīgi pa zemi velkamu Oksanu, uz būri mašīnas aizmugurē. Bija joki par Oksanu. Man vienalga. Ja Oksanai jāizguļās izolatorā, whatever. Ierīkota, lai neappiš galvu ietilpstot perimetrā, mazā mašīnā (kā tas tika panākts, neatskatījos).
Atpist, un iemest ezerā visu to orku kompāniju.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}