zivs -

Jūs neliecieties traucēties. Man teikt nav īsti ko. Malciņš kalvadosa atgādināja, ka jā, nogurums. Varētu nokomentēt kalvadosu. 31-ajā tas nebija kalvadoss. Rakstot, prātā saputrojās, bet tas (ne)interesē tikai mani. Kalvadoss tāpēc, ka grāmatu ūberdžekam, kuram arī vaibsti stāsta, kāpēc mans pieklājīgais skaidrības, kas ceru, nav pārtraukta, jautājums, vai drīkstu dāvināt labu dzērienu, vai arī konfekšu turza būs saprotamāka, netika atbildēts. Kurš gan to zina, kurš kurā brīdī, kādā atturības fāzē, un ar čomu, kam sekmējas tikpat labi, tikai dažus gadus ilgāk, esam sprieduši, ka baigā zapadla dāvināt dzērienus cilvēkiem, kam ir tendence. Todien, cēlu no plaukta, nopirkt Artim, oi, izlietotā vietā, un izskatījās labs. Vēlāk domāju, kas nebija labi, saticis Arti apsveikt jau janvāra vidū. Viņš apskatīja saturu, un paldies bija tikai vārdos. Viens no LV ūberākajiem grāmatu džekiem, un gan jau pa smalko savu seju karsē sārtu, un zināja wtf, arī šo ražotāju. Šodien arī sev tādu "iedāvināju", bļaģ. Bija tradīcijas atmiņa, attaisīt, atnākot pie mājas, un pastāvēt drusku ārā, papīpēt tabaku. Es gandrīz izspļāvu to draņķi. Tikai frančiem, frančiem tikai izdodas veiksmīgi eksportēt to, ko viņi paši savā mūžā nedzertu. Tagad man ausīs skan atbilde uz ideju apmulsumu par Arta reakciju. Sanāk, viņš jutās noniecināts. Aptuveni, "Armand, tad tāda ir tava cieņa?", droši vien, pat neiedomājoties, ka es izvēlējos viņam labu dzērienu, vēl labāku par to, kas viņam aizgāja secen. Esmu pats ar šausmām skatījies, kā cilvēki mēdz pirkt vīnus. Carlo Rossi kā smalku vīnu, un visi tie vāciešu. BET!!! Vismaz manā cenu kategorijā, visdrausmīgākais ko var nopirkt ir Francijas vīni, vēl akcizēto dzērienu kategorijā. Tagad, mājās, siltumā, franču kalvadoss nav tik traks, kā viņu sarkanie etiķi. Par fanu un atlaidienu. Iztikas minimums, ķermeniski siltāk, un haoss kļuvis apātiskāks. Patiesībā nav nekāda haosa, tas ir dabīgais cilvēka stāvoklis, ja viņš slinks dzert no Dieva avotiem. Man ik pa laikam piespičī, nevis sevis apfanošana, kas ir kā citiem seksuāls fetišs, kaut ikdienā tā nekad nedarītu. Piespičī, ka tad, kad tu jūties, ka tu neko neredzi, straglo prāta renstelē, pateicies, ja pat nemāki to sajūtu. Uzvarētāji nekad nevinnē. Ferratumus jā, izvelk pimpi un vinnē. Tu vinnē tad, kad tu redzi sevi bez ādas. JO, uzdevums man, ir būt reālam. No any kind of lies for me, for everyone. Nemelot nevar, tas ir kā visu dzīvi ciesties, bez tualetes. Nu neteiksi tu cilvēkam to, kas neko neuzlabos, arī godīga informācija, tikai ievedīs lomās, kas kuram jātēlo. Nu labi, dēlam tikai esmu melojis, un arī ne. Viņam pirms gadiem bija eksistenciāls jautājums, vai tu mani mīli... vairāk par Kati (1999-2019). Uzkāpuši 6. stāvā, es aizelsies, ne tikai no kāpnēm, pietupos, kā tagad kārtot vārdus. Es taču cibā esmu visāds, kāds es tobrīd jūtos, bet taustot sevi, es tiešām neatrodu sirdi. Man ir patīkami, labvēlīgi virzieni, un karceri. Es nedomāju, vai es mīlu. Par savu mammu domāju, ka pisec pisec, labi, ka neiedziļinos, kā ir 10 gadus, ja man būtu jāsēž šajā diezgan komfortablajā krēslā (arī, kad dēls ir ik minūti blakus, bet laipna dekorācija). Nu jau depresīva, ar prieka mirkļiem, un arvien lielāku šīzi. Tad, kad viņa aizietu, tad es zinātu kā tad ir. Bail man bija vasarā, ko es tagad darītu, nespējot uzstutēties pat pačurāt. Drausmīgi savtīgs prāts, redzēju sevi tikai tupam čupiņā, šeit, vai kāpnēs, mežā, ar atņemtu dzīvokli, vai bomžu atpizģīts, un mammas draudzenes, kas kārto visu, jo dēls ir organisms, šūnu kopums. Dienas kārtībā pīpējot domāju, ka mammas dzīvokli kaut kā organizētu uz citu, civilizētāku vietu. Bail no drausmīgā daudzuma uzblīdušu skapju, visa skatīšanas, škirošanas. Un tad es tikai saņemtu kādus impulsus, ka izdziest acis cilvēkam, kam es biju visa dzīve. Drausmīgi bail no tā, ne no mammas ciešanu beidzot pārtraukšanas. Dēlam nesameloju. Pietupos atvilkt elpu, un nu ļoti labs jautājums, uz kuru atbilde man ir jāsajūt, ja negribu viņu ievainot. Nē, es nemīlēju Kati vairāk par viņu. Kaķīši nerunā ar vārdiem, un vari būt brīvāks ar viņiem. Lauras kaķītis nav "savs bērns vismīļākais", bet ir ar pieslēgumu, ko neapceļot ctulhu, ja vien viņa uzskati nav izklaides draivs, ir kruts IBM, pārbāzts ar saturīgu informāciju. Neviens te nav par daudz iedzēris. Bet officially, ja džeks tiešām tik kruta cērt 1 un 0, un viņa izpratne ir patiesība, viņa vieta beidzas šeit, ķīmijas vai inženierzinātņu fakultātē. Divu trīs burtu abreviatūras, un viss – tu esi nopelniem bagātais zinātņu laureāts, apmēram kā labs bukletu un baneru maketētājs, tikai ar uzpildītām smadzenēm. Strupceļš, kā paša jaunākajā mazzumtirzniecības HDD, nu pentabaiti kaut vai. Internets vēl nav atklāts. Pieejams tas, kas ir lielākajā ciema biblenē, vai atbraucot uz Viļa Lāča bibleni baronenē. Var sakopēt, un mājās konspektēt. Kaķis, mīļā, tavs kaķis sūta ^web^ ziņas, un psihoterapē, un ko gan es TEV to stāstu. Tu vienkārši neesi tik pļāpīga. Bija seanss, my ass. Tovakar ļoti tieši komunicēju ar kaķi (neatceros, varbūt jau esmu stāstījis), un jutu pielaides līmeni, ka mani uzklausa. Es domās jautāju, "Vai tu zini par Kati? Tu vari viņu [tīklā ir mans formulējums] atrast?" Tur jābūt Osipovam vai Borisam (ne jau krievi, bet no realitātes attālināti cilvēki), lai nepamanītu vairāku slāņu atbildi. Nē, es ikdienā neapsitos tā, ka sēžu lotosā, un plaukstām uz augšu, komunicēju ar kaķiem. Esmu diezgan feikais reālists, tas kurš zina, cikos Maximu taisa vaļā. Bija viss. Kaķis connected, un es no sava iezvanpieejas modema redzu, ka viņam tiešām ir pieejams Cloud. Neminstinājos, jo es jau nezinu kā tajā internetā darās, kā jāizturās, es sev visas reakcijas esmu iemācījis. Diršu (piedodiet, paspruka), uzskatu ka man dotajā motherboard ir innovatīvas pieslēgumvietas, bet maz lietotas (svarīga tech pārņemta penža atziņa, ka IRL mani tracina bluetooth – manā pieredzē BT garš ceļš ejams, lai būtu lietojams modernāk, nekā ar kulaku uzklapējot pa krāsu tv, lai rāda kaut vai strīpainu), jo koliņu iedzert (man neticēja, ka mēdzu naktīs tusēt, gulēt pa dienu Torņakalna dievkalpojumā, autobusā kādam saldi uz pleca laist siekalu, tajos retajos, pirmajos klubos dzerot tikai kolu), .... ai ai ai, nobruka. A par ko es runāju? Par kaķi atceros, to nav vajadības atgādināt. Tātad, vicinot konkursa aploksni, un piespēlējot šovam, ka tikai no aploksnes uzzinu balvas ieguvēju: Lauras kaķītis, tātad, spēja būt pat rūteris, man saprotamos terminos, un kaut kādu blāvu signālu, ļoti domātu, lai kaķis tiešām dzird visu pareizi, klusu "lūdzu, pasveicini, es nekad viņu neaizmirstu." Tagad, kalvadosam jau esot ceturtdaļā (rakstu jau 2h), cilvēks runā, nu lai jau. Lauras kaķītim stāstīju par Kati, ka tā bija princesīte, visjaukākais kaķītis pasaulē, un arī ar 1/4 izlaidīšu tās komunikācijas "deep state", un viņa vienmēr būs mans mīļais kaķītis, BET ŠEIT, ar ķermeņiem, viņa ir pats pats mīļākais kaķītis pasaulē, un sirsniņu Kati tas nekādi neatceļ. Viņa ir tur, kur es neesmu. Un šeit, uz zemes,... fak, pat nejūtos vairāk kā parasti, kad jāparunā. Es negribu iet uz pastu rakstīt telegrammas, "vai manu sms saņēmi". Hmm, bet nesaņemt var arī modernākās ierīces, jo errors. Bībele par to pastāsta. Nezinu kāpēc, šī apziņa (arī Einstein, apt, un mans cilvēkdiev – Jung) vispār ir tikai omlešu cepšanai, nekādus draiverus tai nevar piemeklēt. Oh, really, ja mēs negribēsim nomirt, mums taču visu laiku būs jācieš. Varbūt tikai 76 gadus. Nav taču iespējams tā, ka nebūs kur attīstīties. Tā tad arī būs nāve. Kam no Vulfa kundzes bail? A no nāves? Joprojām uzstāju, ka no nejaušas nav bail. Tā ir fiziska nāve, kura (iedomājos) būs anyway, kaut kādā mērā fiziski sāpīgāka par visiem zobārstiem. Mammuks iedomājies, un viņai bail tikai no tilta. Man nav bail, bet tilti ir dažādi, un par tiem, kur tu izkrīti cauri pārlūzušam dēlim, un.. es nekad par to nedomāju. Man šķiet tā ir privilēģija, nebūt slimam. Es vnk nedomāju, nelasu, neskatos detaļas par šādu. Neesmu atvēris nevienu UA galeriju. Random redzēto aizveru pusplakstos acis. Man Kārlis ar vārdiem parādīja kādas ģimenes traģēdiju WWII. Zašebisj, depresīvāko holivudas šausmenes variantu skatītos uz ekrāna, ēsdams popkornu (vai ēzdams, vai ēsdams, ta hui). Vairākas naktis es izdzīvoju tās viensētas story, nedaudz paesot katrā no viņiem, izņemot krievus. Krievi ir sociāla konstrukcija, ja es ko zinātu par tādām liekvārdībām. Bija kaut kad, laikam tauta, kā Dievs paredzējis tai attīstīties, un tad Dievam uznāca man nesaprotams pālis, jau no pirmajiem diviem cilvēkiem, jo es vienkārši neticu, ka ir bijis WWII. Es apzinos, ja esmu pieskaitāms, tad jāsaprot, ka trolejbusa biļetes ir īstas n stuff, citādi tā visa ir simulācija, vai kaut kas ļoti ļoti nekad neaptverams. Stokholmā redzēju milzekrānu, sacīkšu spēļu automātus, un spēlētāji ļoti iejutās, un arī draugi dzīvoja līdzi. Man breinu narkotikas kā aktivizēja 25-30 gadus senāk, no tā nevar norobežoties. Redzēju video, skatoties uz iekarsušajiem zviedriem: Ir tik iespaidīga spēle, vai droga, kuras iedarbībā esam, un kā jau spēlē, kāds skatās līdzi, un neatceros visu to sāgu. Neinteresanti, tik vecas domas. Iedomājos to draugu saucienu pie zaudējuma "Ooooouuuuuuuu!!!". Mans, reiz Dieva un narkotiku aktivizētais prāts, tikko sācis dzīvot, tobrīd darbojās ikdienā kā bibliotēka. Visi zina, ka esmu ļoti maz lasījis. Labi, visu latviski izdoto Vonnegūtu. Ieteica Bite, un nokomentēja, ka Vonnegūtam amfetamīns ir ikdienas nepieciešamie medikamenti. Es tāds pie sevis ap 2000+ "oh, wow, un + tā domāt, rakstīt". Bija bijība, apriju visas viņa grāmatas, bet nevienas saturu pēc nosaukuma neatceros. Ak, nomaldījos, no stulbām Stokholmas vīzijām. Skatījos uz draugu bariņu, un ienāca prātā kāds ātri pielietojams iztēles paterns, piemēram Matriks, vai kāda pilnīgi depersonizējoša pieredze. Salvija un DMT, noteikti esmu jau rakstījis. Jau kādu laiku zinot stāstus par tiem, nekad nav bijusi vēlme meklēt, izmēģināt. Mans jautājums, ne kāda formulējums. Vai tu gribētu izmēģināt ķermeniski nomirt, ar garu patripot, kur nav tavu kategoriju, tavas identitātes nav, un tu nespēj domāt cilvēka struktūrās. Kā uzliek brangu aizsargšļemu, roku, ceļu sargus, un draudzīgi iepiš ar kāju pa pakaļu rudenīgi dubļaina Gaiziņa galā. Nē, man nav tādu draugu, diez kāds kuram priekšstats radies. Neticu, ka kāds tik tālu lasa, ja rakstu jau 4h. Tu neko nevari izdarīt, tu vienkārši ieplestām acīm velies no kalna, un nogāzē pieceļoties, vēl kādu brīdi vajag, lai saprastu, kas noticis. Apmēram disasociatīvās drogas. Viss ir pirmā diena ellē, varbūt pasaku valstībā, kurā tev nav nekādas rokasgrāmatas, un vai tur vispār ir jebkas, ko mēs spējam jebkā pārstāstīt. Bet kaut kā to pieredzi pēctam mēģina pārstāstīt. Kārlis ir stāstnieks. Kaut ko mēgināju kaut apjaust no salvijas piedzīvojuma. Tas nav maz, ja to var jebkā pārstāstīt. Ak, draugu bariņš Stockh. Iedomājos tobrīd par pašeni, kā draugi tev klapē pa plecu, noņemot spēles vadus no pieres (so 80's imagination), fāk vecīt, šitik stulbi neizgāji. Labi, reizi 4h vajadzētu arī tabaku. Par kaķīti un Cloud. Apjautājies, cik nu cenšoties tajā internetā neko nesalauzt, par Kati, – redzēju, ka viņa tai pat mirklī nosūtīja. Arī jūlijā, kad kaunējos, savu istabu prātā salīdzinot ar atrašanos Azovstaļ ielenkuma laikā, un sajūtas, ka betons ir nokarsēts (jūlijs), vārdos pasakot, es gāju uz mammas istabu sēdēt, pieciest visu ko rāda tv, pabūt stundu pusstundu ārpus degošām telpām, kur mētājos, un izjūtās neatšķīru, vai es drīkstu kaut vai ar vārdu pieminēt to laikam realitātē notiekošo Ukrainā. Jo ja UA notkumi ir reāli, reāls ir sātans visu cilvēci, reāli ir visi stāsti, nezinu terminus, kas bloķē noticēt, ka tā var būt. Evidences vergi (ne)meklētu, lai pateiktu, ka bulšits. Pateikt bulšits var jebkurš, bet vai tev ir segums? Nezinu, 10-30 gadi ir HDD dzīves ilgums. Un tad tikai mazbērni. Dzīves laikā tam vēl nebūs antikvāra vērtība. Azovstaļ, kad mētājies ar benzīnu salietās drēbēs, smirdi, griestu panelis var vienkārši uzgāzties, jo tiešām ir karš, tik šaura pasaule, ka piedzīvoju to savā istabā, minūte miera pusstundā, kad tinu tabaku, un izeju ārā, lodžijā, nomainās vide, un ātri saproti, ka tas bija sekundes atvieglojuma šotiņš, padarboties ar pirkstiem, kam jāvelta vismaz kaut kas, prom no sevis, un mirklis pārkāpt slieksni, uz vasaras lodžiju. The kaķis, visdrūmākajā azovstaļ, sūtīja miera mesidžus. Es vēroju, cik ticami. Kaķītim pašam viss kārtībā, varbūt apmierināts, ka es tepat, "rāms", un vnk kaķis, ko gan es zinu. Es viņam nejautāju, jo Kate, ko tur, kaķu pasaule. Vai viņš var zināt par cilvēkiem. Es tīri vaiba ziņā sajutu uz rokas pirkstiem, varbūt abu, skaitāmas reizes, kad vēroju griestu paneli, bļaģ tūlīt būs troksnis, putekļi, kāds iemetīs molotovu. nezinu kā tieši vismelnākā nelaime notiks. Kaķis TIK atšķirami nebija personīgi komfortā, bet rūpējās par mani, gandrīz pa vārdiem stāstot, atkārtojot. Viņa visa liecināja, es esmu tev blakus tevis dēļ, (kā Vovka ir skaidrojis alko atiešanas gaitu, kad ar visu gadu pieredzi, noticu visām mulāžām, ka tās varētu būt īsts apdraudējums. Protams, var. Vasarā bija milimetrs no [nevens to nekad pat prātā nepieminēs. UA varoņi man apspļaudītu, bet es cietu, kā degošā, ielenktā betona masīvā. Vislaik drausmīgās mentālās sāpēs. Nekad pašeni, bet sāp, lauž katru minūti, bez mazākās atelpas, līdz domām, kā to es nekad nekad nedarītu, un tad dēmons paskatās uz lodžiju "tur grūti uzrāpties, tu paldies Dievam no tā ļoti baidies, lidot jau par vēlu domāt, un tas ko tagad piedzīvo, nav tik viegls chillout, tur, kur tādā dvēseles stāvoklī vari nonākt" Kaķis tikai murrāja, un bīdija purniņu, Es viņam neko nejautāju, laikam rakstīju. Viņš skaidroja "tev šobrīd jāgaida laiks, viss kosmosā (vismaz manā) ir kārtībā. lūdzu nomierinies! kā vēl tev palīdzēt" Naidiņš uz beigām drusku. Un ir tik tupi cilvēki, kas visu šo nepiedzīvojot, konkrētāk par Kaķa pieslēgumu, un ka Cloud ir internets, ne tikai baltādainām nelaimēm, kas ienīst visus, kas nav paši, jo neviens nezina kāds azovstaļ varbūt ir gnidrim ikdienā. Es laikam sāktu cilvēkus šaut, ja tas nekad nebeigtos. Internets ir arī nēģeriem, t.i. kaķiem , un arī čūskām, ebrejiem, kas skaitās gudrības dzīvnieks. Nu, man, savukārt, nedeg pat oglīte, bet kādus dūmus varu sajust pret krieviem. Tā biežāk ir reakcija uz kādu piemēru, kas papildina sliktās pieredzes datu bāzi. Gnidris noteikti izlasīs, vismaz pamanīs diagonālē savu niku. Ļaunums pasaulē esot, neizturams. Jā, man ir ērts burbulis, nepiedzīvoju ļaunumu, bet ierakstā, atsauces uz rindām neuzskaitīšu, kur stāstu, kā aizveru acis, un būtu baisi, ja tas tuvotos, esmu ļoti gļēvs un bailīgs, bet gnidri, dont you see? tu esi vendors, ļaunuma omniva, pats kā cilvēks varbūt pavisam labs, bet noslēpts. Bez apsmiešanas. Taču ir desmitiem kastīšu, kurās citiem ērti sūtīt tālāk purkšķi celofāna maisiņā. Mammu pieminēt, nu so so, bet redzu psihiskas deviācijas ikdienā, un tas cilvēks man saka, ka es esmu piespiests klusēt, bet dienu dienām, augšā un blakus dzīvoklī, es taču zinot, ka cilvēkus slepkavojot. Es visam dodu kaut vai 0.01%, ka pilnīgs absurds var būt taisnība. Tik slims es pats esmu, bet mana slimība beidzās jau sen, kad man tiek pastāstīts, ka viņa zina, un tas ir ne tikai akmenī cirsts, bet ar to sākta pasaule, ka esmu ievilkts slepkavnieku kaimiņu dzīvoklī, un piekauts. Tā bija pirmā reize, kad es vēl viņu par to apsmēju. Viņa, man atnākot mājās, ļoti savādi izturējās, man bija jārāda ribas mugura, seju nopētīja. Nekas, arī viņas baznīcas autoritātes, nu pilnīgi nekādi nepavirzās, kaut vai nojaušamu šaubu virzienā, ka no tiem dzīvokļiem nenes ārā līķus. Joprojām, jau gads, divi pagājuši, grūti saprast, ka mamma cieš un raud no tām domām. Idiotam tas joprojām ir joku stāstu līmenī par psihajiem, bet viņai ir lēkme katru rītu ap 9-iem. Raudas, vakar sabļāvu un aizvēru savas durvis, cik uzcepusies. Nemitīga lūgšanu skaitīšana kādu ceturksni, saistība ar tiem ļaunajiem cilvēkiem. Ho ho! Nejauši viena evidence Cloudam. Mamma nemāk domāt, pat man nav rādījusi. Ebreju stails. Man liekas ļoti ok. Kā tad es spētu pastāvēt, ja man atņemtu to, kas man ir dots. Kur evidence? A vot man tā likās, un tātad tā ir. Mamms ļ. stipri jūt vaibu, ko kopā dzīvojot jau pieaugušam, novēroju. Un arī slepkavnieki, ir viņas kalkulatori, manuprāt, kas palīdz viņai novērst fokusu, no apzināšanās, un vēl lielākām sāpēm. Tāpēc, sapratis, ka ir diennakts laiks, šīzes fāze, garāmejot neiesaistos. Un šodien viņa trakoja par slepkavniekiem tā, ka es palūdzu norimties, un es esot nozombēts. Nu nahui. Man ap deviņiem bija jau pilna paplātīte, bet reāli skillu apguvusi trieciensiena. Šodien uz periodu noklājās mana dzīve, un es to jutu jau no rīta, tikai par L nejūtos slikti, jo es vienkārši nebiju satiekamā formātā. Pilnīgi norm, un labi, ka viņai nebija jāredz. Un mamma runā aplamības un emocionāli reaģē un arī mēģina kaut ko runāties, atrast problēmu, kaut viņai nav pat informācijas. Tas ir tik bieži bijis. Un šorīt, bija tik traki, ka nākamais ir "zvani 03!" es skaļi saucu "nu ok, izkaidējies ar saviem fakin slepkavniekiem, ja tu mani mēģini pārliecināt, par to, ko esmu/neesmu piedzīvojis, wtf (it kā tas nebūtu jau gadu, divus), liekam viens otram mieru, es taisu durs ciet"- Vai es teicu jau ka L kaķītis neskaitāmais reizes mani toreiz mierināja, un tik pārliecinoši, ka noticēju, ka viņa zina. Ieguva uzticību web lietās. Bet jāmāk arī lasīt, Tikai tad, kad es saņemu ethernet no viņas modema, es zinu, ar prātu un intuīciju to nevar. Prāts man arī ir, bet [rediģēts] 100 mūžos neizgudros. Ok, samazinam sroku uz vienu. Muļķībās esmu labs izgudrotājs. Laura, paldies. jūtos mīlēts