- 5/8/19 05:27 pm
-
Es biju patīkami pārsteigta par psihiatrijas kursu, jo vēlākos gados jau vairāk māca rezidenti, kuriem ir modernāka domāšana, uzsvars uz to, ka medikamentozā terapija jāatliek, cik iespējams, bet nu, pacienti jau paši bieži nāk, jo grib tikt ''ārstēti'' un bieži prasa konkrēti tabletes. Pēc kādiem gadiem 10, psihiatri būs daudz augstākā līmenī šeit. Bet psihiatriskie pacienti kopumā bija ļoti interesanti, un ir neparasti dzirdēt, kā cilvēks ar šizofrēniju runā. Uzreiz prātā nostiprinās, cik ļoti reāla ir šī slimība.
Farmakoloģija tiek pasniegta augstā līmenī, bet daudzi neko neatkārto un viegli aizmirst. Principā jau ir dažādu slimību terapiju vadlīnijas, kur jau rakstīts, kas ir pirmās izvēles medikaments (ar visvairāk pozitīvajiem pierādījumiem), un tas jau bieži atvieglo situāciju. Antidepresantus visi diezgan baidās izrakstīt, lai gan tie nerada tik traku atkarību, kā benzodiazepīni, kurus gan katrs otrais ģimenes ārsts pie bezmiega vai trauksmes dod pretī. Bet antidepresantiem gan ir individuāla pieeja, jo depresijai ir ļoti variablas klīniskās formas, vienam vajadzēs ko stimulējošu, citam kaut ko nomierinošu utt. Man dažreiz ir gribējies izmēģināt kādu antidepresantu, bet nedaudz uztrauc blakusefekti, un nezinu vai baigi kaut ko dos.
Es mērķēju uz radioloģiju.. psihiatrija atkrīt, jo nezinu krievu val. un diez vai iemācīšos pietiekami ātri, lai varētu kvalitatīvi sniegt palīdzību. Internā med. jau arī ir interesanta, bet reālais darbs tur ir tāds, ka visu dienu pie tevis nāk veci cilvēki, kuriem vajag jaunas zālītes. Gribās kaut ko, kas ļautu atklāt, ko jaunu.
Kas tevi biedē zaļajā bioloģijā? :D Man viens biologs stāstīja, ka viņiem bija task apēst ābolu ar tārpu, lai zinātu, kā tas ir. Paļubom mani nesa cauri.