Friends

visu laiku gribas skatīties Memento

All Quiet on the Western Front (2022)

es atkal esmu ieskrējusies
ir tikai 08'diena šogad, bet solījums pašai sev "teikt vairāk _nē", izkūp gaisā kā cigarešu dūmi
trīs _jā šodien, no kuriem kā minimums divi varēja būt _nē citiem un _jā sev pašai

čau, vainas apziņa un visas tās pašpalīdzības grāmatas, kuras darbojas tikai to lasīšanas mirklī

Taisni prasās pārsaukt šo lietotājbildi par "sāp mati".

Kaķis un novusa galds

The Highwaymen (2019)

American Psycho (2000, revisited)

lasot to grāmatu, mani ir pārņēmusi vārdos neierakstāma nostalģija

Kāpēc Ķelmēnu maize vairs īsti negaršo pēc Ķelmēnu maizes?

Ja jūs zinātu, cik ļoti pēc zsv, jg un dzd pavadītām uz kalna, traucoties lejā ausīm plīvojot un tukšumam jautri svilpojot (savējie sapratīs), negribas atgriezties realitātē...ar rēķiniem, maksājumiem, gada pārskatiem, pienākumiem, putekļiem un skujām visur, netīru drēbju kaudzēm, pilnu inboxu omg, ĀĀĀĀĀ... Un tad vēl iesnas un aikritusi auss...

Alita: Battle Angel (2019)

tas, ka mammīte pazīs savu bērnu starp simtiem citu, ir pasaku motīvs. es svētku koncertā pusstundu ar jūsmu skatījos uz svešu puiku, līdz sapratu, ka Simoniņš dzied otrā malā.

“Leo once told me it was better to be rejected for who you are than to be loved for who you are not. Both demonstrated a sense of solid self I couldn’t relate to. I had spent too much time trying to find a place in the world – sometimes literally a roof over my head – that the luxury of imagining rejection as a choice was laughable.”
– Nate Lippens, Ripcord

resume virtues & eulogy virtues

šogad jāizdomā, uz kādu uzvārdu nomainīt savu tagadējo.

mani ļoti intriģē šī doma par kosmosa reģioniem kur laiks rit citādi: pulkstenis tikšķ ātrāk.

Iekš Interstellar tā scēna ar ekspedīciju uz planētu pie melnā cauruma ir vienkārši fiasko - kāda īsti ir dziļā ideja nodibināt civilizāciju uz planētas, kur stundā uz planētas paiet 7 gadi "ārā", jeb kamēr civilizācija domā ka attīstās 100 gadus (tātad 7*24*365*100 = 168 gadi dienā, 61320 gadi vienā Miller's planet "gadā", jeb 6 132 000 gadi) - uz Zemes ir pagājuši seši miljoni gadu, kamēr lēno divplākšņu civilizācijai paiet 100 gadi uz Miller's planet.

Tas būtu tā reāli - kolonija uz Miller's planet beidzot ir kaut ko sasniegusi, domā doties uz zvaigznēm, bet tur - hujaks, tur, ārā, kolonijas kas 6 miljonus gadu jau kā kaut ko dara, darbojas. Un skatās uz tupajiem knapi 100 gadus vecajiem kolēģiem kā uz zemes tārpiem.

Šāds setting ir Vernor Vinge, tur "zones of thought", kur dažas civilizācijas ir "lēnajā zonā", bet citas savukārt dzīvo daudz ātrākā realitātē. Tur, kad tiec ārā no "lēnās" zonas, datori sāk darboties ātrāk, kļūdas notiek retāk, silīcija-bāzēta dzīvība ir reāla.

Šeit gan būtu tādi interesanti blakus efekti - ja komunicē cilvēks uz Zemes ( = pierastais laika ritējums) un cilvēks uz tādas Miller's planet (viena diena viņam ir 168 Zemes gadi), un cilvēks no tāda "Beyond" - joka pēc pieņemsim ka tur arī ir tā ka viena Zemes diena ir 168 gadi iekš Beyond, un 100 Zemes gadi ir 6 miljoni gadu iekš Beyond. Tad tiem cilvēkiem uz Zemes un Miller's planet liksies ka cilvēka dzīves ilgums iekš Beyond ir kaut kādas stundas, sekundes. Bioloģiskās dzīvības formas iekš Beyond sanāk dzimst un mirst kā viendienītes, un vienīgais saprāts kas var kaut kā sekot līdzi tam, kas notiek (nenotiek) uz Zemes un tādā Miller's planet zonā, ir silīcija-bāzēta dzīvība, AI kurš var dzīvot gadu tūkstošus (miljonus un miljardus).

(Raksts gan piemin ka pulkstenis iekš "void bubble" varētu tikšķēt 3x ātrāk nekā iekšā galaktikā. Ne tā ka simtiem vai tūkstošiem reižu ātrāk.)

rjaženka 😋