| |
|
| 07:39pm 14/09/2023 |
| |
saulītes, peciņas, zaķīši, mēnestiņi
zaķīši, saulītes, peciņas, mēnestiņi
peciņas, zaķīši, mēnestiņi, saulītes
reizēm manī pamostas bailes
tās ir zaķa bailes, stirnas bailes
kad tā krēslas laikā iet cauri biezoknim
nervi uztver katru mazāko kustību
viņa sper soli pēc soļa kā iedama pa smalku metāla virvi
kas nostiepta pāri bezgalībai
muskuļi nospriegoti kā stīgas
klusums pret to atsitas
atklājot, ka arī tajā slēpjas kustība
un tā skan gandrīz nemanāmi
un sāpīgi |
|
| |
|
Post |
| |
| maigums |
|
| 09:25pm 14/09/2023 |
| |
tas laikam ir mazliet bīstami, just tādu atdevību pret cilvēku. nu, ja nu viņš nomirst. vai izrādās kretīns. lai gan nu jau pagājuši astoņi mēneši ar astīti, kopš esam kopā, un nekas tāds, kas radītu manī bailes, nav parādījies. parasti jau tas notiek ātri - tev kāds ļoti patīk, tu jūties tik tuvu, un tad ir tā viena frāze, kura tev liek apstāties neticībā. kura šķiet kā pateikta no pavisam svešas, nesaprotamas mutes, citas pasaules, pret kuru tu jūties tāds kā pārāk ievainojams, tāds kā nesaprasts.
bet ir grūti noticēt, nu, ka ir kāds tik saprotams. un tik maigs. es neteikšu "tik labs", jo tas allaž izklausās kaut kā kategoriski, kaut kā pēc nosacījuma, kaut kāda rāmja, sastinguma, kas izslēdz cilvēcību. bet viņš ir maigs. un jūtīgs. un vērīgs. un iejūtīgs. un raksta tā, ka es jūtos, kā lūkojoties ievainojamībā pašā, kad lasu viņa sarakstīto.
es izjūtu tik lielu maigumu, kādu vari izjust tikai tad, kad tavi audi jūtas droši, kad tavs ķermenis bez vārdiskas pārliecināšanas jūt, ka ir drošībā un ir mīlēts.
rīt viņš brauks ciemos, un kad es par viņu iedomājos, es kļūstu maiga. |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 09:58pm 14/09/2023 |
| |
es tevi mīlu tik ļoti, ka
iemācos sevi pabarot
aiziet laicīgi gulēt
dzert divus litrus ūdens dienā
doties pastaigā reizi dienā
nerunāt par sevi sliktu
nedomāt par sevi sliktu
es tevi mīlu tik ļoti
ka iemācos paņemt pauzi
nedarīt sev pāri
es tevi mīlu tik ļoti |
|
| |
|
Post |
| |
|
|