kad laiks lido garām tik strauji
ka nobrauc tev ādu no pleciem
un tu raudi
jēls un sūrstošs
un tomēr nemet ar dūri debesīm
jo dziļi zem ādas tev ierakstīts
ka par visām sāpēm kas izrauj no tevis to
kas vienīgais visu turēja kopā
svarīgāks ir pieskāriens
sāpes; sārti putni aizlido
un aizmirst
bet tev tikai liekas, ka esi skāries
tu pieskarties tikai vēl tiecies
kā mērcējot īkšķus pārlieku karstā vannā
sāpes skalojas tev apkārt kā rāmas zivis
košās krāsās atspīd viņu zvīņas
pārāk glīti saguļ viņas līdz ar viļņiem
un tu pamani ka
tikai cauri spogulim var redzēt viņu rēno
tecēšanu
spirālēs bez nosakuma aiztek
visas pasaules sviedri
un sviedri nebeidzami plūst
no kādas nezināmas gribas
kas tikai tiecas
pieskarties
bet pieskarties pa īstam
ir drīzāk uzgrūsties
nokrist no koka zara nespēt atdabūt elpu atpakaļ rīklē nespēt
norīt sāpes kas kā zvejas tīkli tevi sažņaudz mazu un sāpīgu
ar asu spalvu sīkās dzīsliņās
tās izrotās tavas delnas
tavu seju tavu kaklu
tavas krūtis vēderu
kājas pēdas
sāpes kas dzimst līdz ar pieskaršanos
izklājas kā strautu mežģīnes
kā caurspīdīgas čūskas
kā dzīslās skrienoša asins
kā bālas augošas svītras
uz pārāk plāna ledus
uz pārāk ciešas ādas
līdz satek baismi dziļā jūrā
un tomēr tu nevari tām līdzi iztecēt
jo tev dziļi zem ādas ir ierakstīts
lai cik aukstām liesmām degtu manas acis
kaut simt čūlām pārklātos sirds
par visu tāpat svarīgāks ir pieskāriens
kas atstāj tevī sarkanas rētas
kā taciņas
pa kurām atkal un atkal tu iesi
bet vairs ne tiecoties
bet notiekošs
sāpes; sārti putni aizlido
un aizmirst