| kāpēc man neviens nepateica |
|
| 03:00pm 06/12/2020 |
| |
ka ja mīlēšu vienreiz, tad mīlēšu vienmēr. pat tad, kad nīdīšu. |
|
| |
|
Post |
| |
| prosta sēžu |
|
| 08:59pm 06/12/2020 |
| |
domāju par savām traumām. laiks nav ne spirāle, ne lineārs, tas ir mazītiņa istabiņa, kur katra siena ir viena trauma un viņas visas tev smejas virsū. |
|
| |
|
Post |
| |
| sveiciens visiem, kuri lasa manu klabu |
|
| 11:28pm 06/12/2020 |
| |
atšķirībā no citiem sociālajiem tīkliem, saistībā ar kuriem kāda atzīšanās, ka tieku lasīta, pārlieku nepārsteidz (jo kurš gan mūsdienās nav tviterī...turklāt tos, kas lasa, parasti vari lasīt arī tu pats - un parasti tu jau pēc piesekošanas vai laikiem redzi, ka tiec lasīts), visas reizes, kad kāds man ir atzinis, ka lasa manu klabu, ir nākušas kā milzīgs pārsteigums. Šeit kaut kā vienmēr aizmirstas, ka pastāv redzīgas acis - jūtos kā pašā pasaules nomalē, visnomaļākajā no malām. šeit rakstu, kad jūtos riktīgi slikti vai riktīgi labi un tāpēc mazliet raizējos, kādu iespaidu par mani tas atstāj. tas gan nenozīmē, ka vēlos atteikties no saviem paradumiem izmantot šo kā vietu, kurā izmantot vismazāko iespējamo pašcenzūru. un mani, protams, priecē tas, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē.
Kad biju maza, man bija ļoti daudz blogi. Neviens mani nelasīja, bet es vienmēr rakstīju tā, it kā man būtu liela un uzticīga auditorija. Es uzdevu jautājumus, taisīju aptaujas, sāku ierakstus ar ''sveiki!'' un atvadījos ar ''cieņā''. Tagad ir gluži vai pavisam pretēji. Vismaz šeit.
Tik jocīgi, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē. |
|
| |
|
Read 4 - Post |
| |
| ziema |
|
| 11:33pm 06/12/2020 |
| |
ir sākusies tikai nesen. bet varbūt tomēr jau kādu laiku. kā ziemā es sajutos jau septembrī, vienu vakaru pēc eksistenciālisma kursa (kas vēl notika klātienē) tumsā viena pati ejot mājās un stibījot maisiņu ar produktiem no rimi. Tad es pavisam spīvi apjautu, ka mani mājās neviens negaida. Aiz logiem valdīs tumsa, es sēdēšu viena. Bija tik tumšs, bija arī vēls. Kaut kas bezgalīgi žņaudza man pakrūtē. Vientulība. Man ir draugi, bet ne jau allaž viņi var būt klātesoši. Lielāko tiesu laika es esmu viena. Pēdējā laikā vairs nemāku ar sevi būt. Bet nevaru tik daudz arī būt ar cilvēkiem - vairs nav, par ko runāt, es nogurstu. Tomēr vairos būt viena. Ko man darīt?
Es gribu kādu uzdevumu. Uzdevumu ar daudzām sastāvdaļām. Es gribu darbu. Man vairs nav darba. Dodiet man darbu. Es gribu kaut ko bīdīt, ņemties, funktierēt. Es gribu lai ikdiena atkal ir piepildīta. |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|