| |
|
| 02:10am 10/08/2018 |
| |
Es ieraudzīju nāvi
kā klusā daba, par kuru tu sastingsti
kad tevi lēni pārklāj gausā sarma
nobalē tavi kauli un āda
acis cenšas atskatīties atpakaļ
bet neskatās laukā
tur – aiz acīm
viņa pamana mani
mani izbiedē tuvuma siltums
es pamāju tev no laika kas straumēm
mani dzenā uz visām pusēm no brāzmainas jūras vēja laika
tu atmāj no iztekošā
tavi pirkstu gali
man atmāj
tu paskaties man acīs
kā nožēlas pilns apskaidrotais
zilo stiklu mēmums griež siltās rokās raupjas rievas
līdz cietas aizaug tavas meitas
nonīkst maigums tu
jaundzimušais mirstošais
embrija pozā saķēris stikla ceļus
brūces un plīsumi nesāp
sāp vientulība
tu man māj atkal un atkal
sejas muskuļi krīt tev pāri kā palss stīvs audums
es gribu tev noglaudīt galvu, bet nespēju
es palieku te
un tad vairs ne
tu paliec te
gaidi, kad arī tev
pāri miglu metīs auksta sarma |
|
| |
|
Post |
| |
| |
|
| 03:54am 10/08/2018 |
| |
mans draugs aizmieg un kļūst par svešinieku, viņš atver acis un saka, ka saprot, ka dzird mani, un es viņam jautāju, klau, pagriezies, un viņš atbild, "es nezinu, kas man jadara" un es prasu, klau, tev viss ir labi? un viņš saka "es neko nezinu, es neko nezinu, beidz man jautāt" un es saku lūdzu, nekliedz tik skaļi, ir nakts, un viņš saka "es neko nesaprotu, neprasi man, kāpēc nedrīkst" un man paliek bail no šī svešinieka ar vaļā acīm kurs ir kaut kur bet ne te un kurš neko nesaprot un es eju gulēt uz grīdas un man paliek baisi man šķiet ka visapkārt man sēž svesinieki un svešinieki un svešinieki un bailes un bailes un es eju prom lai arī zinu, ka tikšu par to sodīta par ko man par ko |
|
| |
|
Post |
| |
|
|