Zelta vidusceļu meklējot

2:28pm: Otrā diena ar pretsāpju adatu - jūtos labāk, bet vēl aizvien stīva un dažreiz nikna kā pūķis. Šonedēļ mani nokausē garās darba stundas un stulbi cilvēki. Ārkārtīgi stulbi cilvēki.

Necepšos, ne par ko, tās nav manas problēmas. Kāds varbūt domā, ka stulba esmu es. Lai nu būtu.

Biju pusdienlaikā izskrējusi līdz mājām, viens no maniem puišeļiem piedzīvoja astmas lēkmi, inhalators, protams, viņam nebija un man arī nē - skrēju uz mājām pakaļ. Jocīgi, kā atsevišķās situācijās tieši šī palikšana pie vēsas, aukstas loģikas spēj glāb nu da jebko. Un ko es darītu, ja nedzīvotu gandrīz darbā?

Sēžu starp viņu gultiņām un domāju, ka man šī trakā nedēļa ir jau gandrīz cauri - vēl viena darba diena un tad uz kādu nedēļu vienkārši šeit nebūšu. Jāsaraksta visi papīri, un tā ir mežonīga čupa. Bet pagaidām man jātiek galā ar muguru, tā nedēļa man nepieciešama, lai neviens no B&B nevestu ārā no pacietības, lai vispār prāts atgrieztos normālās sliedēs. Tik daudz nervu aiziet vienkārši ik pēc 5 - 10 minūtēm apsaucot kādu.

Jūtos kā psihopāte skolotāja, bet zinu, ka tāda neesmu - es viņus visus mīlu, visus, tikai šonedēļ viņi ir īpaši daudz un īpaši smagi.

8:57pm: Šodienas randiņš izplēnēja. Ne jau tā, bet vienkārši pārcēlās uz svētdienu, kad, iespējams, šeit nemaz nebūšu.
Ir mazliet tā skumji, jo biju cerējusi viņu satikt šonedēļ.
No otras puses - ņemot vērā viņa dvēseles stāvokli - pēc bērēm - nu kurš gan pēc tādiem notikumiem ir savā ādā? Un ņemot vērā manu fizisko stāvokli - šodien nudien būtu ļoti skumjš randiņš.
Tā vietā es biju vannā, izēdu mazo bļodiņu ar halvas saldējumu, izmazgāju matus, zobus, nenoskuvu kājas, iedzēru B vitamīnu un klausījos KK iekš radio.
Šis bija mans vakars, kad man bija jābūt mazliet mīļai pret sevi un jūtu, ka drīz jau slēgšos ārā (:
Atcerējos, ka A. teica par savu kolektīvu un darba nešanu mājās, un tikko nokaunējos, jo vēl joprojām dusmojos uz vienu no manu bērnu mammām, kura šodien kā tāda cāļu māte sadusmojās uz maniem bērniem, jo tie lūk, augšā iedami, pagrūduši viņas bērnu, kas arī ir mans bērns. Ņemot vērā, ka tas puišelis vispār kļūst kašķīgs un niķīgs, kad ierodas mammīte, pieļauju domu, ka nekas tur nebija, vējiņš uzpūta. Tomēr būšu piesardzīgāka, jo kaut kad tas vadzis lūzīs.
Klusums.