Mana fakin mīkstā sirds ir arī galvenais iemesls, kādēļ nevienam nesaistos ar noteiktību vai stingru palikšanu pie savas taisnības.

Es esmu jaunā māmiņa ar 2 g.v. puiku, kam enerģijas ir pārpārēm.

Nupat pacēlusies diskusija par bērniem pasākumos: gan TVNETĀ (žetons Žagaram, malacis), gan Dienas Biznesā nesen bija raksts par viesnīcu / restorānu intustriju, vietām, kuras ir aizliegts apmeklēt ar bērniem.

Es esmu par pasākumu apmeklēšanu ar bērniem, bet ar diviem priekšnosacījumiem: 1) pasākumā bērnam ir interesanti vai arī vecāki (vai pasākumu organizators ar speciālu bērnu zonu) nodrošina to, ka bērnam pieaugušo pasākums negarlaiko un 2) vecāki ir pietiekami spējīgi savākt savas atvases, lai tie nebāžas ar savu ego / niķiem citiem virsū.

Bezbērnu klausītāji arī ir cilvēki, kam lielākoties nav iebildumu pret bērniem kā tādiem (un viņi parasti ar izpratni izturās pret pēkšņām bērna vajadzībām uz tualeti vai arī skaļi izteiktu jautājumu), bet ir iebildumi pret bērnu niķiem. Tāpēc jaunās māmiņas, saprotiet pareizi - ja spējat savus mazuļus ieinteresēt un novaldīt, tad viss ir čiki. Ja uzskatiet, ka mazuļa visatļautība un tiesības uz brīvību ir neizmērojamas, tad jums nav kaut kas kārtībā ar galvu un jūs šobrīd bērnu audziniet par narcistisku egoistu.

UN vēl - visi gribam būt bagāti, ne?
Ir tikai viens sīkums, ko aizmirstam - mēs gribam ne tikai paši būt bagāti, bet arī lai mūsu draugi un radinieki tādi būtu. Ko mēs iesāktu vieni tādi? Draugi mūs sāktu uztvert savādāk, nespētu (justos neērti, ja izmaksājam) vairs piebiedroties uz jaunajām laika pavadīšanas aktivitātēm, ko bagātība paver, veidotos plaisa starp problēmu mērogiem. Samazinātos izpratne vienam par otru.

Es laikam gribētu, lai man pietiek naudas ikdienišķajām lietām: lai varam atļauties:
=> uzbūvēt māju ar pirti laukos,
=> atļauties vairāk brīvdienu,
=> aizbraukt ceļojumā 1-2 reizes gadā, nedomājot par taupīšanu,
=> lai pietiek bērna/u skološanai,
=> lai ir ko vecāku pensijai iedot,
=> lai ir divas labas, racionālas mašīnas,
=> lai pārtikai un izklaidēm nauda nebūtu jāskaita,
=> lai pietiktu enerģijas, laika un naudas hobijiem.

Naudiskā izteiksmē tas laikam izskatās pēc ~200 kLs iesākuma + vidēji 2000-3000 Ls mēnesī. M?

Pastaiga pa Vecrīgu uzvedināja uz gribēšanu pēc nesteidzīgas ekskursijas pa kādu no pasaules pilsētām, ar garāmgājēju un ritma pavērošanu un mierīgu iegrimšanu attiecīgās valsts vai pilsētas kultūrā.

Pēc tam pasēdēju uz soliņa, izdzēru kafiju un nu man atkal gribas uz laukiem pie savas dabas.

Laikam būtu godīgi ierakstīt, ka šobrīd esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi. Laimīga, ar pilnvērtīgu ģimeni un laiku ģimenei, ar foršiem draugiem, ar vīrieti, kurš ir lielisks un kuru jūtos pelnījusi. Neesmu nedz pārstrādājusies, nedz bez darba, naudiņas pagaidām arī pietiek. Veselība turās, topam viedāki, mierīgāki, līdzsvarotāki.

Paldies, tev dzīve un visi tie, kam pie šī brīža sajūtām ir savs nopelns!

Baudu vasaras periodu: ģimene, lauki, īsās nedēļas (izmēģinu atvaļinājumu jūlija piektdienās). Kopumā laikam esmu laimīga. Tuvākajaš dienās / nedēļās atlicināšu laiku arī saviem sapņiem.

Jā, un gudri dirst nav tas pats kas mežā malku cirst. :)

".. sapņo par labāku algu un normālāku dzīvi."
Kas teica, ka lielāka alga nodrošinās normālāku dzīvi? Apbrīnoju senču prasmi saimnieciski rīkoties ar savām ambīcijām, izejot no tā, cik maciņā naudas.

Diskusija par RES (renewable energy sources) un enerģētiku veicināja uz konklūžanu: LV galvenā probklēma:

1) ir visos līmešos zināšanu trūkums par enerģētiku un tās procesiem: gan ierēdniecībā, gan valdībā, gan sanbiedrībā, gan speciālistu vidū. So - gāziet naudu izglītībā, apmācībās un publiskos raidījumos, tad cilvēki sāks saprast, ka tas pats Latvenergo ir niķīgs, bet ne monstrs, ka ne visi atjaunojamie ir ilgtspējīgi un tehnoloģiski iespējami, izravēsies arī maldīgie priekšstati par dažādām atjaunojamo resursu tehnoloģijām un risinājumiem.

2) izravējiet zinātniskos institūtus. LV zinātne nīkuļo, jā, bet liela daļa to ir arī pelnījusi. Vai nu piesieniet katram zinātniekam klāt vienu projvadu no ekonomistiem vai MBA, vai arī

3) viss mainās un attīstās, arī RES tehnoloģijas. Ja man būtu pieticis smadzeņu izskoloties par inženieri, es pamazām kļūtu bagāta - ja nemitīgi dotos pieredzes apmaiņas braucienos uz RES stacijām, sekotu līdzi kaut vai vēja ģeneratoru tehnoloģiju attīstībai un konsultētu vietējos RES gribētājus.

- pavisam viegli atrisinājās problēma atrast piemērotu plaukstas somu un sievišķīgu datorsomu - man beidzās nauda, līdz ar to somas atrašana tiek atlikta uz laiku, kad man atkal būs nauda. :)

Uzsvars ir uz vārdu "atlikta", jo šobrīd man naudas nav, bet kaut kad vēlāk atkal būs. And this shall pass.

Nevarētu teikt, ka šodiena atrisināja manas eksistenciālās dabas pārdomas par manas dzīves jēgu un vērtību, bet vismaz atelpu iedeva gan. Uzbūvēju plauktu, Edža pārlaimīgs klejoja apkārt, suņiem bija ko izskrieties, ne par ko ikdienišķu nebija jādomā, varēju mierīgi būt.

Viens stress beidzas, sākas nākamais. Vai man būs tuvākajā laikā arī kāds miera periods?

Tāaaaads iekšējais dialogs... Gribu skatīties fuj pē kaka Holivudas meiteņfilmu. Gribu arī ēst. Bet ir jau vēls vakars, nevajadzētu. Iekšējā balss vs vēders un prāts. a varbūt kompromisu - vai nu filma, vai nu ēd? Varbūt vispār ne filmu ne ēst, bet gulēt? Varbūt, ja es uztaisu manikīru, filmu skatoties, es drīkstu arī kaut ko nedaudz apēst? uhhh.

Šito gan vajag ierakstīt, lai atcerētos, citādi visu laiku tikai sliktais vien, sliktais vien. :)

Mana ātrā palīdzība, kā atgūt enerģiju:
1) pabūt vienai: izdzert kafijkrūzi pie klasiskās mūzikas, vai vienkārši atsēsties uz soliņa, apstāties
2) man pieņemami sakārtota māja vai vide
3) pedikīrs, vispārējā masāža vai da jebkādas ķermeņa procedūras
4) mūzika un ūdensprocedūras

Visam ir pamatnoteikums - nesteidzīga, mierīga vienatne.

Kaut kad ar vienu pazīstamu psihoterapeitu runājām par slepkavām - daļai nozieguma izdarīšana palīdz piepildīt sapni tapt ievērotam. Jo šokējošāks noziegums, jo vairāk par to runā.

Vai noziegumu būtu mazāk, ja mēdiji ignorētu slepkavas personību, un tā vietā izceltu, teiksim, cietušo drosmīgo rīcību aizstāvot/ies?

Katram savu ķermeni cienošam cilvēkam reizi gadā vajadzētu ieplānot vizīti pie manuālā terapeita – tāpat, kā mēs ejam pie zobārsta vai higiēnista.

Tas triks izrādās tāds, ka neatkarīgi vai vingrojam vai sēžam, ķermenis pierod pie kustībām, kuras mikrotraumu, pieraduma, slinkuma vai vienkārši nedaudz nepareizu kustību dēļ tālāk ar katru gadu bojā pamatā - muguru. Ja tas tiek ielaists, ap 40-50 gadiem būs daudz pārsteigumu par pēkšņi sāpošām kājām, muguru vai disku trūcēm.

Visvērtīgāk laikam noziedot 20 ls un pirms kārtējās vingrošanas maratona aiziet, lai ieliek kaulus un saites vietā. Un tad vingrot ar salabotu „instrumentu”, nevis turpināt ar nenoregulētu ķermeni.
---------
Par šo sāku interesēties, jo no rītiem stīva mugura. Izrādījās, ka saites un daži iekšējie muskuļi neizstiepti. Vēl tālāk meklējot, izrādījās, ka asteskauls nošķiebies uz vienu pusi, nedaudz sāp un uz šo sāpju pamata ķermenis veica nepareizas balsta kustības, līdz ar to man nebija šances ar vingrošanu samazināt it kā neievērojamās mugursāpes.

Kā tur bija - līdz 8. augustam spēt kraulā nopeldēt puskilometru bez apstājas. Jā.

Vietējā kafijužņikā (Lunā) notiek outsorcētas jubilejas svinības pēc labākajām 70-80to gadu tradīcijām: ar seniem vīriem un sievām, kas sasēdušies ap bagātīgi klātu galdu, tostiem, jubilāres sumināšanu (arī tāda sena), brūno glāzītē un sadzeršanu sēdot.

Tehnoloģiski advancētajiem frīkiem tā varbūt ir parasta lieta, bet man tas bija "notikums".

Braucu ar bugeli, blakus stāv vīrietis. Izvelk savu telefonu, novelk - oj, 39, ko tik maz, iepriekš taču bija 61. Es ieinteresējos. Vārds pa vārdam un noskaidroju, ka šim telefonā spidometrs. Es vēl vairāk interesējos. Viņš ar manāmu pārākumu: ai, nu bet tas jau tikai HTC, androīdā. Es (no savas prastās, nestilīgās jaciņas) velku ārā savu HTC Desire, un - jā, jā, androīdā, kā to programmiņu sauca? Jāizbrauc nākamreiz ar sēžam-bugeli, jānokačā.

Domāts darīts - pirmajā sēžambugeļa braucienā esmu atradusi un jau kačāju aplikāciju, otrajā braucienā - uzinstalēju un jau noskaidroju, ka sēžambugelis iet 3 reizes lēnāk nekā t-veida bugelis.

Āķis lūpā - mēru savu ātrumu uz slēpēm un vairs tik ļoti nebaidos no stāvajām nogāzēm, jo vajag taču pārspēt iepriekšējo max ātrumu!

Bet stāsts par to, kādi laiki pienākuši - (1) pat uz kalna cilvēkiem līdzi mobilie, (2) pat slēpojot varam UN sērfojam internetā un (3) tiekam pie konkrētajam brīdim vajadzīgās aplikācijas.

Līdz šim bija tāda stulba situācija: pa nedēļu ar vīru strādājam,tāpēc brīvdienās gribas visai ģimenei pabūt kopā. Sīkais (1.3 gadi) vēl par mazu, lai liktu uz slēpēm, un kārtējo reizi atstāt omai uz visu dienu vairs roka neceļas. Bet nu cik staigāsi pa bērnu laukumiem un spices pilsētiņām.

Šodien pamēģinājām braukt visi uz kalnu un - izdevās! Bijām Ozolkalnā, kur ir iespēja tikt pie auklītes uz tām stundām, kad vecākiem gribas paslēpot. Vispirms mēs ar Edžu paskatījāmies slēpotājus, pabraukājām ar ragaviņām. Kad Edža nosala, gājām paēst, un ap to laiku ieradās arī auklīte Evija. Edža, protams starā, un tā viņi kādas 2,5 stundas nodzīvojās pa rotaļu istabu, kas atrodas virs Ozolkalna kafejnīcas 2.stāvā. Izmaksas arī ļoti korektas - lats stundā.

Mēs gan bijām viena no pirmajām ģimenēm, kas šo pakalpojumu izmantoja, bet nu tas tiešām ir risinājums tiem, kam mazais zem 3 gadiem - sanāk gan brīvdienu pavadīt visiem kopā, gan arī pašiem paslēpot.