Kamēr strugloju ar dzīves jēgas un gribasspēka meklējumiem, vismaz par vienu lietu esmu guvusi stabilu nostāju.
Proti, vairākus gadus domāju, ko īsti man nozīmē Ziemassvētki.

Kristietības tradīcijas man nav tuvas. Senlatviešu saulgriežu tradīcijas - hm.. Saulgrieži ir kaut kas tāds, kas man kā latvietei ir gēnos un tuvs sirdij, tāpēc domāju, ka ar laiku piedalīsimies arī kādos 19.decembra saulgriežu aktivitātēs, taču šobrīd nejūtos līdz tam vēl nobriedusi. Tas man asociējas ar skaļām, brangām suitu sievām un rotaļām, ārdīšanos un iesaistīšanos manam prātam svešos rituālos, piemēram, ķekatās. Mani šībrīža saulgrieži būtu klusi - ar ugunskuru un mierīgām pārdomām par gadu, velkot bluķi; klusu vēlējumu, lai sliktais savācas bluķī un sadeg, savējo pirtiņu noslēgumā un jauna gada sākumu 19.decembrī. Varbūt nākamgad piesalīsimies latviešu saulgriežu jampadracī.

Šobrīd Ziemassvētki priekš manis ir Ģimenes svētki. Kopā sanākšana, kopā būšana, kopā gatavošana, kopīga maltīte, kopīgs dāvināšanas un saņemšanas prieks. Es laikam gribu savā ģimenē ieviest Ziemassvētku rituālu - kopā ar Edžiņu sagādāt izejvielas un gatavot dāvanas omammām, radiem un draugiem. Pērn ar skaudību vēroju Ilvu un Gaiti - katru gadu nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņi satiekas un izdomā, kādas dāvanas šogad radīs. Kaut ko tādu es gribētu arī saviem bērniem ieradināt - vai tās ir greznas piparkūkas, vai atjautīgi apsveikumi, vai ķīniešu cepumi ar novēlējumiem, vai eglītes mantiņas. Jebkas, kā mēŗkis ir radīt. [Vienīgais, par dāvanām saviem vistuvākajiem neesmu vēl ieguvusi viedokli - ja bērns gribēs jājamzirdziņu..., tad visticamāk, viņš to arī dabūs.]

Bij tas stāsts par slīkšanu - kamēr nesasniegšu pašu dibenu, pret ko atsperties, lai atkal uzpeldētu, tā arī turpināšu slīkt. A.k.a. šobrīd ir sūdīgi, bet kamēr nav pavisam slikti, pietrūskt motivācijas saņemties.
Ai. Ziemassvētku vecītim gribētos palūgt gribasspēka kulīti, iespēju aibraukt atkal pameditēt, kādu iedvesmojošu grāmatu, regulāras sporta nodarbības, spērienu pa pakaļu, iedvesmu un spēka piemērus no tuviniekiem un vēl viskautko, kas palīdzētu man saņemties un atsākt augt.

Turpinu skatīties holivudas sūdfilmu.

Visu laiku skrienu kādam pakaļ, cenšos izdabāt un iekļauties. Visu laiku tēloju stiprāku nekā esmu. Ko es patiesībā bez sava vīrieša pleca iesāktu.

Iz delfiem: "Šlesers arī vaļsirdīgi atzinis, ka politika nav galvenais, kā dēļ viņš dzīvo - viņa galvenā prioritāte ir ģimene un bērni, kuriem gan atliekot maz laika."
Šī pamatos ir pretruna - prioritāra ir tā un tikai tā lieta, kam cilvēks atvēl savu laiku.

Katru vakaru, kad piesēžos mierīgi parakstīt projekta pieteikuma veidlapu, uznāk time-killing darbi, kā piemēram, projekta partneru jautājumi, pieprasījumi un arrvien jaunas ekstras, uz kurām ir jāatbild / jānoreaģē. Un tā laiks paiet daily shit dzēšanā, un nekas no ieplānotā rakstāmgabala uz priekšu neiet. :(

Brīvdienās aizšāvām līdz Alūksnei. Ja neskaita to, ka ģimene bija kopā un tik labi bija pamainīt ikdienu, tūrisma sezonai laikam ir savi iemesli, proti:
1) dienas garākas (ko lai dara pēc 17 tumšos laukos???)
2) nelīņā, ir patīkami staigāt un var redzēt kaut ko vairāk par pelēku miglu
3) bērni var bez bažām ķerties klāt dabai - mazāk puvušu lapu, stiebru un vairāk siltu smiltiņu, kur rušināties.

Rezumējot, rudeņos vai nu mērķtiecīgi jābrauc dubļos, vai arī jānosprauž pārgājienu virzieni un jāiet no punkta A uz B, vai arī jānoparkojas uz vientulību vai daudztulību telpās, kur ir ko darīt.

Veeee...
Kolēģis, kuram gribu atstāt labu iespaidu, ar tekstu "tas laikam tavs.." pacēla no kladītes izkritušo lapiņu, kur kādā grūtā brīdī biju pierakstījusi to, kas man dzīvē nepatīk un kas ir svarīgi.  Sajūta tāda, it kā kāds būtu ieraudzījis manu saplēsto, iepelēko apakšveļu.

Salīdzinoši ātri un nesāpīgi nonācu pie secinājums, ka laimīgu nauda nevar padarīt. Vieglāku un ērtāku dzīvi gan, bet ne laimīgāku. Cheers to these little things, kas palīdz tapt laimīgākiem! [Man pēdējā laikā tās ir brokastis kopā ar ģimeni.]

Tagad katru vakaru abi ar vīrieti omulīgi iekārtojamies pie FlashForward un tā kādas trīs sērijas no vietas, vidēji līdz 24:00.

Labā ziņa ir tā, ka nogurums ir tik liels, ka nepietiek nedz spēka, nedz laika klačām, stulbām filmām un aprunāšanas kārei.
Sliktā ziņa ir tā, ka māja jau kuro nedēļu netīrīta, plaukti nepielikti un pat sāk pietrūkt Eduarda klātbūtnes.
______
Nepārprotiet, es nečīkstu, bet izbaudu pašreizējo stāvokli, kad top iespējams dziedējošais klusums, po, ka no pārguruma.

Oj, kā šobrīd vajadzētu:
=> lai man pietiek laika un spēka iepazīties ar htc funkcijām un iemācīties lietot sociālos tīklus. Kaut vai iemācīties bildi no telefoma iemest twitterī
=> lai man pietiek laika sakārtot pirts pierakstus un sagatavoties referātam par masāžu - šo tēmu es beidzot gribu pati priekš sevis papētīt
=> lai man pietiek gribas un laika pavingrot mājās uz tepiķīša + no rītiem dušā un ar dvieli norīvēties

ui, ui, ui

Man ir mērķis sinhronizēt htc (Android) ar gmail un epasta pārlūkprogrammu tā, lai nedz ienākošie, endz izsūtītie meili nedublējas. (Līdz šim lietoju Outlook.)
Rekur piedāvātās opcijas:
1) atteikties no Outlook un epasta pārlūkprogrammas vispār, lietot tikai gmail onlaine / offlaine režīmā;
2) Outlook vietā => Thunderbird

Any other ideas?

Dod dies', manam vīrietim pietitu radošuma, lai man būtu motivējoši arī nākamreiz, kad benzīntankā svešs, simpātisks vīrietis labā mašīnā mani aicinātu kādreiz pavakariņot kopā, atbildēt: "Piedod, bet es nāku komplektācijā ar vīru un bērnu."

Gribētos brīvu laiku, kurā varētu pasapņot par to, kādas grāmatas oriģinālvalodā no Amazon pasūtīt, un tad arī izdarīt TO. Izvēle kristu uz Ursula le Guin, varbūt kādu incantu cookbook, bēbīšaudzināšanu, varbūt uz kastaņedu, un tad vēl profesionālā business literatūra... Eh.

Skype ir vienīgā vide, kur es nepiedomāju pie korektas gramatikas.

Par spīti nogurumam un skaidram prāta messidžam, ka 6 no rīta es ienīdīšu sevi par to, ka šobrīd jau neguļu, es nespēju laist garām tās pāri stundas, ko varu definēt kā "laiks sev" vai atpūta. :)

Mazais miegā - tikai tie, kam ir bērni sapratīs, kas tas ir par neaprakstāmu skaistumu.

Pa šiem gadiem jau ir izkristalizējies, kurās situācijās un ar kāda tipa cilvēkiem nostrādā būšana par labo meitenīti, kuros gadījumos vajadzīgs racionāls pragmatiķis, kad blondīne, kad gudra sieviete, kas skatās lietas pēc būtības, un kuros gadījumos jābūt plēsoņai, kuros - skrupulozai un aizdomīgai. Visas šīs pieejas izmantoju bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Mainīties ir tik viegli, ka vajadzīgas 2-7 minūtes, lai koriģētu savas emocijas. Nezinu, vai tā ir dāvana vai sapista enerģija.

=> Vakardiena pagāja, pilnībā atslēdzoties pilnīgi no visa maršrutā Andrejšala - Daugava - Kundziņsala - Kīšezera kanāls - Ķīšezers. Jauni skati, neliels sportiņš un Gaismas pils vakara krēslā.
=> Dabūju Bauskas ielas atslēgas. Sajūsma pieplaka pie melnajām, noputējušajām sienām, apziņas, ka nebūs cepeškrāsns un trauku mazgājamās mašīnas un pie tā, ka atkal jāberž un jāievācas. Par īrniekiem būt sucks. Iekārtošanās entuziasms ar gadiem pazūd.
=> Apstiprinās kārtējais - man ir labi tur, kur manis nav. Darbā jau ir pietiekami daudz risināju jautājumu sakrājies, ka pēc divām nedēļām jau gribas mājās pie bērna un uz laukiem.
=> Bērna pēc darbadienas pat pietrūkst. Kaut kā vērtīgāk sāku skatīties uz laiku, kas mums tiek dots kopā kā ģimenei.

Overengineering sucks

Palasījos meiteņu atsauksmes par bērnudārzu rindām un pārreģistrāciju - lielākoties bērni pēc aprīļa pārreģistrācijas ir nevis pakāpušies rindā uz augšu, bet noslīdējuši uz leju. o_O