Karoč, cepiens par to, ka nav savas vietas un da jebkādas pastāvības sajūtas tiek ārstēts ar "vienīgais pastāvīgais dzīvē ir pārmaiņas" un "dzīvo šobrīd".
Weh.

Dabas dotais miega handikaps iet uz beigām. Mazais naktīs ir pasācis n-reizes celties, izraisot manī lamāšanos un AB skumju samierināšanos par to, ka nesanāk pagulēt. Manuprāt, iemesli ir 1) pēdējā laika biežās naksmītnes maiņas; 2) nav ēšanas - gulēšanas režīma.

So - turpmāk:
1) jāizveido dienas ēšanas kultūra un jādod bērnam ēst reizi 3-4 stundās
2) uz nakti - jāizbaro viegla putriņa vai dārzeņi un krūts + jātur pie gultas pudelīte ar ķīselīti vai putriņu
3) jāpiespiež sevi ievērot bērna gulētiešanas rituālus (mazgāties, pārģērbties, zobi utt.)
4) necelties naktī pie sīkākā bērna niķa, bet pagaidīt 15 minūtes un tad celties samīļot

Un, galvenais, pašiem ar AB jāmaina ēšanas paradumi. Līdzšinējie ne tikai traucē pašiem, bet arī rādīs neveselīgu piemēru bērnam.

Plānoju pārmaiņas pēc izveidot stabilu un ilgu ģimeni, tāpēc šitādām fīčām manā mūžā vietas nav.

TIk daudz kas notiek paralēli, ka būs vien jāpiekrīt lasamviela cepienam par to, ka šādā laikā neatrodamies atvaļinājumā.

Pirmkārt, dzīve uz kastēm. Nesūdzos, jo dienas paiet Raudas ielas pagalmā, bet... ne visas. Sāk pamazām krist uz nerviem savas vietas trūkums.
Otrkārt, Cērkstē vēl nav ūdens un nespēju nomenedžēt atpūtu tad, kad tur ir arī Edžiņš. Tā drīzāk man sanāk dubultslodze.
Treškārt, ar mammu vienojāmies omīti šādā karstumā ar aukles pienākumiem neapgrūtināt. Līdz ar to Edžs vakarpusdienu nobraukāja man līdzi, un vakarā visā nopietnībā apsolīju to vairs NEKAD neatkārtot. (37os grādos!!!)
Ceturtkārt, atgriežas daily shit iekš darba.
Piektkārt, vainas sajūta pret suņiem, kas man/AB uzmanību sen nav pieredzējuši.
Sestkārt, dzīvot citas sievietes mājā nozīmē vairāk stresa un pienākumu, īpaši tad, ja viņa ir diezgan pedantiska un "acīs jau neteiks, ka slikti". Vispār, pat ar vislabākajām attiecībām, nevajag dzīvot citas sievietes mājā.
Septītkārt, jāsērčo pēc dzīvesvietas. Bankas atbildes trūkums nekonkrētību vēl tikai palielina.
Astotkārt, šādā karstumā pat pamīlēties negribas.
Devītkārt, mašīnā breidzot salabojām kondicionieri - tas nozīmēja ar sīci pusotru stundu dzīvoties pa servisu. Lai arī tas mijās ar pastaigu dabā, ar to pietika, lai VISUS mašīnas uzturēšanas jautājumus neatgriezeniski nodotu AB.
Un desmitkārt, rijīgais Audi ir jānomaina pret mazākiem litriem - pagonkošana (un pat izdevīgais līzings) neatsver tos 1-2 simtus, ko es vidēji mēnesī pārmaksāju par degvielu un uzturēšanu. [Fail.} Vismaz esmu atradusi, kas noēda manu "algas pieaugumu". Sāpīgi, kaut gan mierinu sevi ar domu, ka esmu netieši līdzfinansējusi AB hobiju => padarījusi viņu laimīgāku. :) Katrā sūdiņā savs siltums!

Neskatoties uz to, ka šodien bija izlaidums cilvēkam, par kura izglītību es no sirds priecājos, un to, ka šodien pavingroju, tāpēc varētu gaidīt, ka no rīta mugura nesāpēs, šī bija sūdīga diena. Fail dzīvoklis. Fail search. Fail darbi. Esmu ārā no kaut kādas straumes, dzīvoju kaut kādā paralēlā pasaulē šodien, visu atlieku.
Nolādēts. Kā lai sīcim iemāca gribasspēku. Man laikam neiemācīja. Vai es neiemācījos.
Melni, melni šodien. Mierinātājus par to, ka "dažreiz jau tādas izjūtas ir, tas ir ok un tā drīkst", es sūtīšu dirst, laicīgi pasaku. Mierinājuma vietā visticamāk mani vajadzētu pār celi un nopērt.

- Tev šodien bija kas paredzēts?
- Nekas īpašs. Vienīgais, bija pusdienas ar bijušo sarunātas.
- Atkal? Tu taču biji jau vienreiz.
- Cmon, tas bija pirms divām nedēļām.
- Tas jau sāk palikt aizdomīgi.

Stulbums = minstināšanās, vai izlasītais definējams kā sarkasms vai atzinība.

[Tas j_vanaga pēdējā Twittera posta ietekmē.]

No ezotērikas viedokļa visas zīmes sakrīt, lai es beidzot nopirktu to dzīvokli, kas man patīk - pēc pāris mēnešu dzīves šeit mūs izmet ārā, mums gar degunu paņem ideālu īres dzīvokli, un nupat atradies dzīvoklis namā, kas mums abiem iet pie sirds - nedaudz, bet dārgāks nekā mēs varam atļauties. Tagad tik turiet, lūdzu, īkšķi, lai bankai un īpašniekam labs prāts. Man šobrīd derētu nedaudz veiksmes, jo par lēmuma pareizību pirkt tieši TO dzīvokli es nešaubos.

Šodien / rīt dzīvokļu apskates ofensīva.

Mans fetišs uz seksīgām high-heels un lakādu nekur nav pazudis. Pat, ja tas nozīmē vietu skapī un izvilkšanu reizi divos gados.

Jāziņ, rekur vēl viens:

Ziedi tā, kā vijolīte,
Klusi savā nodabā.
Nevis tā kā lepna roze
Pašā dārza vidiņā

Un kas tad vainas rozei dārza vidiņā? Tas tāds latviešu "es jau neko, labāk lai mani nepamana" sindroms?!

Meklēju pantiņu jubilejai. 99% ir par tēmu:

Ja rastos viens tāds rūķītis
ar brīnumainu spēju,
mēs visi lūgtu apturēt
to trako gadu vēju.

vai

Gadu skrējiens nav apturams,
Visu klās laika sniegs,
Paliks caur mūsu dvēselēm
Cilvēkiem dotais prieks.

Man vienai liekas, ka tie ir izcili depresīvi un vērsti uz to, ka "vecīt, tu jau esi vecs, viss tev ir pagājis"?
Man lūdzu apsveikumos pantiņus nerakstiet. Ja nu vienīgi haikas, tās vismaz ir vērstas uz pašreizējo mirkli.

Tad, kad palaidīs radio101.lv, SWH zaudēs 2/3 klausītāju. Vismaz uz laiku. Šad tad ieslēdzu vēl Fredi un Ufo, pārējais izraisa vēmienu jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Vāji, ļoti vāji.

Sauja rozīņu, 5 sagrieztas žāvētas aprikozes, ūdens, kukurūzas milti.
Sablenderē. Vakariņas gan bebim, gan vīrietim.

Divas dienas bez kompja pagāja baudpilni: vakar būvējām māju, šodien - pirts skola.

Pārmaiņas pēc biju svaigā gaisā un palīdzēju procesā, kura rezultāts ir nevis ne-neapmierināts klients vai sekmīga izvairīšanās no apstrīdēšanas vai tiesu darbiem, bet gan reāla, taustāma māja, kuru esi salicis no dēļu čupas. Bauda iziet norā un salasīt sauju meža zemenīšu puikām. Vai arī saskrūvēt kopā galdu. Vai arī uztaisīt auksto zupu. Vai arī, vai arī, vai arī - jebkas, kura rezultāts ir taustāms un redzams. Pārmaiņas pēc.

Un otra bauda + izglītība. Var jau teikt, ka pirts skola* ir izklaide, bet tas ir arī darbs. Lekcijas no 10-16, pēc tam praktiski sien slotas un izmēģini masāžas elementus uz sevis un citiem. Man tā ir i izglītība, i bauda, i veselība, i fiziskā slodze, i sajūta par vērtīgi pavadītu dienu. Drīz jau būs pilna kladīte (failiņš) ar sīkiem pierakstiem, kādai būt mūsu pirtij.

* Septembrī atkal sāksies pirts skolas pirmā kārta - visi gribētāji zvaniet Jurim vai Aelitai. Pirts zinības, ko pasniedz ārsts, ir dubults ieguvums.

Sestdien liekam kopā būdiņu Cērkstē. Vajag cilvēkus palīgā.

- Danielu gribi, prasīt?
- Daniels, bļin, uzcels man šķību māju un pēc tam aizdedzinās.
- Nē, ŠĶĪBU māju viņš toč neuzcels.
- Jā, bet pēc tam aizdedzinās.

Mans vīrietis mani šodien patīkami pārsteidza. Ar to, ka bija Vīrietis, ko apbrīnot un kuram blakus sajusties kā vājai sievietei.

Karoč, februārī ievācāmies mājā, līgums uz gadu, bet iešāvām sev kājā ar punktu "30 dienas iepriekš brīdinot, puses drīkst lauzt līgumu." Karma jāatrādā (no iepriekšējā dzīvokļa aizgājām diezgan nelaipni), tāpēc šoreiz saimnieki uzmeta mūs. Bet uzmešanas akts arī bija tas, kā dēļ mēs ar AB secinājām, ka neesam tomēr mietpilsoņi vai vidējie latvieši.

Uzmešanas de jure iemesls ir ziepju operas cienīgs konflikts starp saimniekiem (tipiski krievi) un jaunpienācējiem kaimiņiem (tipiski latvieši). Kaimiņš grib būvēt sētu un nomēra savas robežas, kas, izrādās, krietni sašaurina piebraucamo ceļu un skaidri norāda, ka saimnieki ir ar 1/4 pagalma bruģa iebraukuši kaimiņa īpašumā. Kā teikt, septiņreiz nomēri, pirms būvē sētu.
Saimnieki : Nafig jums te sētu būvēt, te jau mūsu bruģis.
Kaimiņi: Bet mēs te esam nopirkuši, un tie ir ~10 kv.m., no kuriem negribam tāpatvien šķirties. Būvēsim.
Saimnieki: Ahā gribat karu? Dabūsiet karu.
Kaimiņi: Fine. Nākamnedēļ mums būs būvatļauja, ja jau gribat visu oficiāli.

Mums saimnieki pasaka: kaimiņi ir pilnīgi lohi, mums jābūt uz vietas, lai kontrolētu situāciju. Davai pēc mēneša ārā. Mēs ar AB, mēreni inteliģenti cilvēki būdami, piedāvājam konfliktu nokārtot kā pieaugušiem cilvēkiem - mierīgi, pie sarunu galda. Neizdodas, jo emocijas kūsā abās pusēs. (Ej nu tu iestāsti iekarsušam krievam ar tendenci apvainoties, ka kaimiņi patiesībā nav lohi un ka likums ir viņu pusē.:) Un ej nu iestāsti kaut ko kareivīgai grūtniecei. :)) Arvīda argumenti un vidutāja loma neizprotami atduras kā pret sienu.

Neizprotami - tas līdz brīdim, kad uzzināju otro (īsto?) - izmešanas de facto iemeslu - saimnieki ir pārdevuši dzīvokli un plāno pārvākties uz šejieni. Tas mūs, savukārt, padara par lohiem, kas ir 4 mēnešus uzkopuši un iztīrījuši māju un pagalmu, lai vasarā to godīgi varētu baudīt saimnieki.

Bet nu nav sūdu bez sava labuma:
=> ieraudzīju savu vīrieti citā gaismā - sarunās viņš ir kosntruktīvs un pragmatisks risinātājs, ko es cilvēkos īpaši cienu. Turklāt ar spēju stulbam cilvēkam stingri un, distancējoties no emocijām, pateikt, ka viņš ir stulbs, kad nekas cits vairs nestrādā.
=> pamazām briestam uz sava īpašuma iegādi. Apnīk pārvākties.
=> man bija iespēja paeksperimentēt - sievietēm reizēm ir pat lietderīgi apzināti uzkrāsot emocijas, lai konfliktējošie vīrieši saskatītos un pateiktu - labi, ar sievietēm nekāda aršana ejam kā vīri parunāt. Parasti tas izprovocē konstruktīvu sarunu.

Rezultātā, uz jāņiem sarīkosim pamatīgu ballīti ar milzīgu ugunskuru, nesatraucoties, par to, kur kuram benčiki un pudeļu korķi krīt.

Par mūziku - Merilina Mensona "Sweet Dreams" ir tas neizprotami maģiskais spēks, kas mani uzlādē vienmēr. Seksuāli un spēcinoši. Prasās uzvilkt lakādas zāpaciņus un kā tādai visu varošai bičai iziet dzīvē.

Bītlu "Let it be" ir kaut kas tāds, kas raisa vidusskolas un pirmo kursu atmiņas.
Jēzus. Man ir atmiņas. Tātad kaut kas ir bijis SEN.

Uiii, un man likās, ka mēs esam mietpilsoņi. Piedodiet, bet mēs neesam. :)

Padebili cilvēki šodien jau pārāk jūtami sāk ietekmēt manu un AB garastāvokli.