Kamēr strugloju ar dzīves jēgas un gribasspēka meklējumiem, vismaz par vienu lietu esmu guvusi stabilu nostāju.
Proti, vairākus gadus domāju, ko īsti man nozīmē Ziemassvētki.

Kristietības tradīcijas man nav tuvas. Senlatviešu saulgriežu tradīcijas - hm.. Saulgrieži ir kaut kas tāds, kas man kā latvietei ir gēnos un tuvs sirdij, tāpēc domāju, ka ar laiku piedalīsimies arī kādos 19.decembra saulgriežu aktivitātēs, taču šobrīd nejūtos līdz tam vēl nobriedusi. Tas man asociējas ar skaļām, brangām suitu sievām un rotaļām, ārdīšanos un iesaistīšanos manam prātam svešos rituālos, piemēram, ķekatās. Mani šībrīža saulgrieži būtu klusi - ar ugunskuru un mierīgām pārdomām par gadu, velkot bluķi; klusu vēlējumu, lai sliktais savācas bluķī un sadeg, savējo pirtiņu noslēgumā un jauna gada sākumu 19.decembrī. Varbūt nākamgad piesalīsimies latviešu saulgriežu jampadracī.

Šobrīd Ziemassvētki priekš manis ir Ģimenes svētki. Kopā sanākšana, kopā būšana, kopā gatavošana, kopīga maltīte, kopīgs dāvināšanas un saņemšanas prieks. Es laikam gribu savā ģimenē ieviest Ziemassvētku rituālu - kopā ar Edžiņu sagādāt izejvielas un gatavot dāvanas omammām, radiem un draugiem. Pērn ar skaudību vēroju Ilvu un Gaiti - katru gadu nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņi satiekas un izdomā, kādas dāvanas šogad radīs. Kaut ko tādu es gribētu arī saviem bērniem ieradināt - vai tās ir greznas piparkūkas, vai atjautīgi apsveikumi, vai ķīniešu cepumi ar novēlējumiem, vai eglītes mantiņas. Jebkas, kā mēŗkis ir radīt. [Vienīgais, par dāvanām saviem vistuvākajiem neesmu vēl ieguvusi viedokli - ja bērns gribēs jājamzirdziņu..., tad visticamāk, viņš to arī dabūs.]