zifs

Vakar, pēc šā tā pabeigta darba, sēdēju un prātoju, ka laikam ir jānovāc tās pindzeles, krāsu tūbiņas un šķīdinātāji. Tad vēl mazliet padomāju un nospriedu, ka ja tagad salikšu visu smuki(samesti) visu atkal kastē, pēcāk nevarēšu saņemties atkal izvilkt un gleznot to, ko pašai gribas. Un tad, tā pasīvi blenžot uz otām, man sametās tā savādi: kāda velna pēc man vispār ir jāglezno un jāmokās ar sevis realizēšanu, izteikšanu, kāpēc man ir jādomā, kā nodzīvot dzīvi. UN VISPĀR, vai es prasīju man dot dzīvi? Vot, iedeva man to un tagad man jāmokās un jāfunktierē, ko ar to iesākt. Ja man tās nebūtu, būtu pilnīgs miers. Es pat nemaz nezinātu, ka tāda varētu būt. Es pat nevarētu nomirt un man nebūtu bail no nāves, sāpēm utt. A vot atradās viens tāds un - Še tev, Anniņ, dzīve. Dzīvo nost! Gudrinieki tādi, jopcik!
Pindzeles tomēr nenovācu...