zifs

es atkal pusei piekrītu.
dizaina iekšejais tukšums,pret mākslas augstāko sūtību,
bija viens no iemesliem, kādēļ izvelējos par spīti it kā normālām iespējam , nestāties dizainā, ne un ne.
taču pa Polloku,
manuprāt jāskatās,cik katrs pat no mums spēj ielikt messidžu, tāds pievienotās vērtības mesidžs sanāk, vismaz man - visas tās ciešanas un marasmi kas viņa nabaga alkoholiķa mūžā grieza virpuli,
spēcīgi uzrunā arī joprojām,
tikai viņš -viens no tiem,kuriem šī smeldze sasaucas arī ar interjera priekšmeta statusu,
bet es izteiktu minējumu,
ka tas ir vienīgi tādēļ, ka pēc būtības šis raibums atstāj tādu nepretenciozu iespaidu, un tādēļ labi izskatās vairumā interjeru..