izvelk bērnu no jūras un stiepj uz peļķi nomazgāt.

visu laiku konservatīvie apspieduši brīvos, tagad runā, ka brīvie apspiež konservatīvos. kas tur ko viņos apspiest, ja viņi paši sevi apspiež. varbūt ka brīvie apspiež tieši šo koservatīvo vēlēšanos pašiem sevi apspiest, bet kas tad to var aizliegt, apspied sevi, cik gribi.

džims vakar man parādīja baigi labo fragmentu no džildas, kur rita heivorte dejo un novelk cimdus.

mēs nečurājam jūsu pelnutraukos
un lūdzam smēķus mūsu podos nemest

pamodos rīgā, izgāju rīta apgaitā pēc bulciņām. viss ciet, bet tas, kas vaļā, tukšs. gāju no ģertrūdes baznīcas pa brīvības ielu uz leju, līdz savam vecajam stūrim ar cēsu ielu. tik skumīga aina, kā no jauna ieraudzīju. trīs mājas pēc kārtas noplukušu krāsu, uzraksti - pārdod un izīrē. ģimenes pusdienu pagrabiņš aizklapēts ciet, dēli nožēlojamā stāvoklī, tabakas namā, kurā kādreiz pat gaiss smaržoja dārgi un kur tos astoņus gadus atpakaļ redzēju tenkās aprakstīto dievišķo dāmu, tagad aizdomīgs pārtikas veikals. līdzīgi bēdājos liepājā, kur visi vecie veikaliņi izksatījās pēc šķūņiem pirmssabrukuma stadijā, bet metalurgu kultūras pils vietā kaut kāda bezpersoniska olimpiskā centra kaste. nav vairs to vietu, kur katru dienu gāju, priecīgs un bēdīgs, skaidrā un nogurumā, pazinu pārdevējus, kā mājās, tikai citā istabā. tā tas viss paiet, nekas nepaliek kā bijis, viss beidzas un tā vietā, gadās, nekas no jauna nesākas. tik bēdīgs mums tas kapitālisms uz pilsētas centrālās ielas, kur taču visam vajadzētu mirdzēt un laistīties, letēm lūst no preču piedāvājuma, ar katru gadu nevis trūcīgāk, bet bagātīgāk, kamēr tik bagātīgi kā zeltītā bizantijā. gribas tādu, kaut vai pusmūžu ilgstošu stabilitāti arī veikaliņu ziņā, kaut kādu bulciņu veikalu, kurš jau no aizlaikiem un kurā aiz letes nomainījušās trīs dzimtas paaudzes un pircēji arī tāpat - vecmāmiņa, tad māmiņa un nu jau mazmeitiņa, visi iepērkas vienā veikalā, savā mitoloģijā. kā ģimene, kas kopā trīsdesmit un četrdesmit gadus, nu labi, nu kaut vai divdesmit, kaut vai desmit. desmit tas jau tik tāds sākums vēl, tas vēl ir tik maz. nostalģija laikam, bet ne tikai.

joprojām esmu sentimentāls, mani spēj saraudināt pat titānika fināls.

man ir viena pretenzija pret kontrolieriem un zaķiem. nu labi, štrāfējiet, ja jau jūs esat tik gudri, lai samaksā, bet tad ļaujiet tam zaķim pēc tam aizbraukt līdz savam mērķim, jo viņš taču tagad jau ir samaksājis un vēl ar uzviju. bet nē, ir taču jāizrāda savas varas komplekss, jāsēdina ārā, jāpazemo ar bļaustīšanos, grūstīšanos un savu ļauno pseidopedagoģiju. cilvēku transportā interesē tikai nauda (tās neesamība, zaķa gadījumā) un galamērķis, nevis kaut kādas kontrolieru sagudrotas pedagoģiskās pieejas. berlīnes metro es tieši tā arī redzēju - ļoti inteliģentas savstarpējās attiecības starp zaķi un suni, atvainojiet, kontrolieri. klusi sasveicinājās, klusi palūdza ausvaisu, klusi izrakstīja soda kvīti, palūdza to nomaksāt nedēļas laikā un pieklājīgi atsveicinājies aizgāja tālāk, bet zaķis aci nepamirkšķinājis turpināja ceļu vērodams ainavu aiz loga.

tagad tikai aptvēru, ka manam jēzum ar jūsu jēzu nav nekāda sakara, jo tas ir pavisam cits jēzus, mans un tikai. bet viņš jums var palīdzēt un es viņam to lūdzu.

te var būt arī bilde

nu te ir seši pupi. nav tā vecā mellā ar bedrītēm un saldo smaidu ar uzsvaru uz mai.

p.s. žoržikam tādas kurpes, juku prātā. klasiskās universālveikalu, melnas, ar spicu purnu un klučveida augsto papēdi.

p.s.2 trence arī tādā triumfālā pacēlumā, tieši nokantējusi lilitai ozoliņai imantu skrastiņu, visa latvija šokā.

p.s.3 man jau vislabāk patika tā ar blondo zēngalviņu, bet tā ar tumšajiem arītāda interesanta, kaut kāda savējā. trenci gan tauta ilgi nevarēja pieņemt, kaut kāda aizdomīga un ar ambīcijām. sieviešu vokālais ansamblis, tas taču tomēr brends, vecās mellās taču spēks, un te pēkšņi kaut kāda piens un asinis ar resniem vaigiem konkurē ārā.

p.s4 gribētu es šito dziesmu iedziedāt, tas taču mans bērnības sapnis dziedāt muļķi sirdi. es tajā ieliktu savu jēgu, tādi vārdi, pilnīgi mans teksts.

četri pupi un siksna pa vidu