pamodos rīgā, izgāju rīta apgaitā pēc bulciņām. viss ciet, bet tas, kas vaļā, tukšs. gāju no ģertrūdes baznīcas pa brīvības ielu uz leju, līdz savam vecajam stūrim ar cēsu ielu. tik skumīga aina, kā no jauna ieraudzīju. trīs mājas pēc kārtas noplukušu krāsu, uzraksti - pārdod un izīrē. ģimenes pusdienu pagrabiņš aizklapēts ciet, dēli nožēlojamā stāvoklī, tabakas namā, kurā kādreiz pat gaiss smaržoja dārgi un kur tos astoņus gadus atpakaļ redzēju tenkās aprakstīto dievišķo dāmu, tagad aizdomīgs pārtikas veikals. līdzīgi bēdājos liepājā, kur visi vecie veikaliņi izksatījās pēc šķūņiem pirmssabrukuma stadijā, bet metalurgu kultūras pils vietā kaut kāda bezpersoniska olimpiskā centra kaste. nav vairs to vietu, kur katru dienu gāju, priecīgs un bēdīgs, skaidrā un nogurumā, pazinu pārdevējus, kā mājās, tikai citā istabā. tā tas viss paiet, nekas nepaliek kā bijis, viss beidzas un tā vietā, gadās, nekas no jauna nesākas. tik bēdīgs mums tas kapitālisms uz pilsētas centrālās ielas, kur taču visam vajadzētu mirdzēt un laistīties, letēm lūst no preču piedāvājuma, ar katru gadu nevis trūcīgāk, bet bagātīgāk, kamēr tik bagātīgi kā zeltītā bizantijā. gribas tādu, kaut vai pusmūžu ilgstošu stabilitāti arī veikaliņu ziņā, kaut kādu bulciņu veikalu, kurš jau no aizlaikiem un kurā aiz letes nomainījušās trīs dzimtas paaudzes un pircēji arī tāpat - vecmāmiņa, tad māmiņa un nu jau mazmeitiņa, visi iepērkas vienā veikalā, savā mitoloģijā. kā ģimene, kas kopā trīsdesmit un četrdesmit gadus, nu labi, nu kaut vai divdesmit, kaut vai desmit. desmit tas jau tik tāds sākums vēl, tas vēl ir tik maz. nostalģija laikam, bet ne tikai.