noskatījos vakar divas vecas filmas - valsējošos un fat city. pirmā ļoti patika, bet otrajā gan mazliet vīlos, jo gaidīju, kad būs tā vecā pieredzējusī dzērāja, bet tur beigās bija nodzērusies nelaimes čupiņa. bet nu valsētāji tāda patiesībā romantika, kur depardjē klusībā mīl devēru, miu miu ar savu problēmu un beigās vēl ipēra, kas tur vispār vēl biezpienvaidzes stadijā. un tas pavieglais septiņdesmitajos franču soundtreks tā kā uz klavesīna.

šonakt mani bija sagrābusi dace sparāne un kliedza uz mani - glezna vai rāmis? glezna vai rāmis? - tā it kā mana atbilde būtu dzīvības vai nāves jautājums, bet es kliedzu pretī - glezna, glezna! - bet pie sevis domāju - un ja nu rāmis? jo arī rāmim nav nekādas vainas.

mājās ir riebīgi drēgns

вам когда-нибудь помогали мужчины? Да, но это было давно. в советское время.

uzsēdos patrikam devēram. tagad skatīšos filmas ar viņu, valsējošos, mutautiņu un patēvu. armīnam patīk filma sitiens ar galvu.

šis arī mazliet uz to prisonbreiku

age of innocence ir pirmā filma, kurā es ieraudzīju vinonu raideri, un tas bija kaut kad 90os pa vidu, vienu reizi, un kopš tās reizes vairs neesmu šo filmu skatījies. laikam atbaidīja tie kostīmi, jo man nepatīk to laiku garās kleitas un tizlās cepures. tagad būs jāskatās kā pilnīgi no jauna.

bet ventvorts millers prisonbreikā ir reāli smieklīgs, ceturtajā sezonā vēl ar to, ka ir drusku uzresnējis. nezinu, kādu skaistumu viņā saskatījušas meitenes (meiteņu skaistuma izpratne vispār brīžiem ir dīvaina), jo es tādu neredzu, bet man viņš patīk tāpēc, ka viņš ir reāli smieklīgs. mazs noresnējis gejs, nikns kā pingvīns un gatavs jebko, kas nāk pretī, saplosīt simts mazos gabaliņos. un šis dusmīgais bumbulītis ir cietumnieku bandas vadonis, baigi tur skrien un lec. katrā ziņā, tiklīdz ekrānā parādās ventvorta seja, mūsu mājā iestājas maksimāls pozitīvisms.

kandelabram emmy balva, tas ir duglasam. man gan bija diezgan pretīgi uz viņu skatīties. it kā viņi labi spēlēja, deimons arī, bet vienalga pretīgi skatīties visu to zeltīto fru-fru. man pie tam jau tāpat nepatīk ne deimons (kā winona ar viņu varēja?), ne duglass un tad vēl šis viss kopā. un beigās, kad nav ko teikt, vienmēr var pateikt, ka viņi spēlē to, kas paši nav, un tās vienalga ir klišejas, kaut kādi viņu priekšstati, lai cik autentiski pasniegtas, un varbūt, jo autentiskāk pasniegtas, jo personiskāk, jo slidenāk, jo vairāk izskatās pēc ņirgāšanās, it kā gejisms būtu kaut kāds defektīvais elements, kuru katrs vīrietis, ja viņš ir tāds meistars kā duglass, var sevī atrast un nospēlēt. ja atklāti, man tā filma riebās, man pat izlikās, ka tā ir slēpti homofobiska. it kā kāds tevi paņem aiz pogas un pielien ar savu seju tev tuvu klāt, bet nedara to pa īstam, piedirš tevi ar kaut kādām spēlītēm, un tas ir tas pretīgais.

stulbības vien prātā.