apriebās tas vecais, izstaipītais džemperis, nopirku humpalās sev opja jaku, sūnzaļi brūnu adītu jaku ar pogām priekšā un trīsstūrveida kakla izgriezumu, 2.50ls. speciāli gāju tieši tādu pirkt un tieši tādu arī nopirku. par godu 8.martam visu dienu esmu valdījies, vakarā skatīšos bolivudas klasiku zita un gita.

daudz labu teikumu un jauniņā helēna mirrena lēkā pa marmora zālēm plika in full frontal, milzu pupus kratīdama. un es domāja, ka viņa vienmēr bijusi tāda vobla, kas spējīga tēlot tikai sažuvušas angļu karalienes.

nesen ltv1 redzēju raidījumu par to, kā dzimst bērni, no spermatozoīda un olšūnas līdz gatavam bērnam. tur stāstīja, ka bērniņa seja mammas vēderā sāk augt no vietas, kas atrodas starp virslūpu un degunu. šodien iedomājos, ka hitlers tai vietai virsū tieši bija uzaudzējis savas slavenās ūsiņas un varbūt tas bija viņa maģijas noslēpums. pēc tam atcerējos arī čaplinu. un visbeidzot savu vectēvu ādolfu, kuram arī bija tieši tādas ūsiņas uz šī maģiskā punkta.

neiederīgie. gara, sākumā jautra (visi dzer un piedzērušies nepieklājīgi uzvedas), uz beigām jau mazliet mokoša filma par trīs vīriešiem un vienu sievieti, kurā savas pēdējās lomas nospēlējuši klārks geibls un merilina monro. merilina visu laiku izskatās apnarkojusies un savā fināla ārprātīgajā seksīgumā, kurš ir tik ārprātīgs, ka padarījis viņu naivu un neuzņēmīgu pret jebko citu, izņemot mīlestību. pilnīgi taustāma neaizsargātība. naktī, kad visi vīrieši mājā piedzērušies un sakāvušies, viņa iziet uz sliekšņa un sauc tuksnesī HELP. beigās šis seksīgums vēl savienojas ar nomedītu mustangu atlaišanu brīvībā un viņa kopā ar geiblu aizbrauc uz spožo zvaigzni, kā geibls saka, uz mājām. slavenais holivudas gejs montgomerijs klifts arī tur ir, spēlē skarbo skaistuli, kas rodeo iejāj zirgu un bulli.

noskatījāmies kopā ar indānu. kruta filma, tikai likās mazliet par garu.

forši, ka ir filmas, kuras ir nopietnas, bet kurās ir komiskie momenti un tie nav kaut kādi pēkšņi momenti, bet ļoti organiski iekļaujas un galīgi netraucē filmai arī turpmāk būt dramatiskai un nepāraugt komēdijā.

zvaigznīte mirdz
mēnestiņš ņirdz

ģenialitāte kaut kur pa ceļam uz klasiku bieži kļūst par banalitāti, bet tas ir normāli, kad pārproducē, visam tak ir savs limits.

man nekad neviens bērniņš nav bijis draugs, bet nu eižens ir. kā atnācu un apsēdos, sanesa man visas savas mantiņas un lellītes, aplika visapkārt kā akmentiņus puķu dārziņam.

vienu mazu glāzīti pa mazam siekalu mēriņam izņēmu. uzreiz jūt. jāuzmanās. ar tādu vienu pudeli tak var nedēļu dzīvot!

pa tv3 iet kaut kāda filma, tur viens džeks raud un saka, es tikai gribēju zaudēt nevainību. un es padomāju, cilvēki ir tik stulbi, nevainība taču ir tik kruta lieta, kāpēc viņi to grib zaudēt.

40to, 50to gadu filmas ir tieši tās, kuras skatījās holdens kolfīlds. un gan jau arī kādu no 30tajiem pieķēra klāt.