- милая дорогая поздравляю тебя будь счастлива - а я счастлива я всёравно счастлива - да... - потому что я люблю его - ой а я так люблю когда кто нибудь кого нибудь любит верочка дорогая моя никто никого не любит - значит кроме меня
skaista diena šodien. iegāju birzītē un sazāģēju divus kritušus kokus. vienu riktīgi lielu, otru tādu vidēju bērzeli. sanesu mājā trīs milzīgus klēpjus ar malku. vakar edijs ieveda kurināmās briketes, bet tās tikai gruzd. siltumu gan dod, bet bez liesmas, un ātri iziet. labāk ir pajaukt ar malku. un birzītē arī tagad būs brīvāk, ejot gailenēs nebūs jāložņā vai jākāpelē tām kritalām pāri. vienīgi mājās nest bez lamāšanās nevar, jo tas sūda sniegs ar sērsnu un kaut kur var paiet pa virsu, bet kaut kur brūk iekšā. tā jau tie klēpji smagi. tādas tās ziemas, viena vienīga cīņa ar balto nāvi aiz loga, no rīta līdz vakaram, spēj tik kurināt.
dzintars saka, ka zaķis ir gāzes lobijs, bet zaķis kā aktrise blenž caur pieri un saka - melo! - un aiziet prom. ne tiesā sūdz, nekā. dzintars tātad melis. bet ja dzintars nav melis, tad zaķis dubultmelis, nē trīskāršmelis - par to, ka dzintars melis, par to, ka lobijs, un lobijs jau pats par sevi nozīmē melis. un tā visaugstākajā līmenī, normāli tā, telvīzijā. kādas vēl tur tenkas.
no rīta šķūnītī termometrs rādīja -16 grādus. sazāģēju pēdējo padonu, dienai kurināmā pietiks, vakarā jau jādomā. jāmēģina sazāģēt vecās trepes, kuras jau gadiem stāv pieslietas pret veco sauso ateju blakus šķūnītim. tāpat nekam neder, puse kāpšļu satrunējuši un izlūzuši.
tv3 raida brīnumaino pārvērtību atkārtojumu ar lāču mammu velgu. bude un pāvuliņa, piedāvājot viņai pulksteņus, izskatās pēc konkistadoriem, kas kārdina iezemiešus ar stikla krellēm apmaiņā pret zeltu.