pirmīt gulēju dīvānā un tāds būkšķis pēkšņi mājā, tā kā pa kādu tukšu mucu kāds būtu uzsitis. salecos un sāku domāt, kas tas bija, kurā trubā vai skurstenī kas būkšķēja. atbrauca armīns no rīgas un ienācis man jautā, vai es esmu redzējis mirušu dzeni. izgāju ārā un tur pie virtuves loga viņš gulēja. skaists putniņš, sarkanu cekuliņu un sarkanu vēderiņu. ietriecies no visa spēka virtuves logā un nosities. viņš tad bija izraisījis būkšķi un mums mājas sabrukums tuvākajā laikā nedraud. bet putniņš ar savu skaistumu izraisīja līdzjūtību, tāpēc apglabāju viņu pāri ceļam, uzliku uz kapa mazu akmentiņu. beigtus kurmjus neglabāju, ielidinu mežā, bet ar dzenīti nevarēju tā. mums jau to aizkaru mājā nav un gaišās dienās var redzēt cauri mājai, jo virtuves logi no zināma leņķa pretī halles logiem, un putniņš noteikti nebija ievērojis, ka vidū stikls, gribēja izlidot pa gaismas strēli un tā arī nositās pret cilvēka pasauli. dzeņi jau nezin, kas tas tāds stikls, ne viņi to ir izgudrojuši, nekā.