nomēmējuši. rakstīju rakstīju, bet beigās neviens tā arī neko neiekomentēja, tikai dooora. neko, normāli. vismaz uzzināju par laikiem un sarunāju apciemojumu. beigu beigās man apnika gaidīt reakciju, tas sasprindzinājums, ko dod ekstrēmāka poza, un es vispār to ierakstu izņēmu no publiskā un pārpublicēju šeit, arī privātajā. pietiek ar to, ka tas ir man pašam, nav ko uzbāzties. vēl tik gribēju piebilst, ka man krievi latvijā netraucē. man arī nevienā acī netraucē tas, ka krievi runā krieviski, bet latvieši latviski. un krievu valoda man patīk, tiešām patīk. ja objektīvi, tad krievu valoda man šķiet skanīgāka un izteiksmīgāka par latviešu. es priecājos, ka man tik vieglā veidā ir izdevies to iemācīties jau bērnībā, man patīk tajā runāt un priecājos par katru iespēju to pielietot. lasīt tajā dostojevski, čehovu un harmsu, un pat tulkotos ārzemniekus. mums piemēram mājās ir dostojevska idiots un, lai arī man šī viena no mīļākajām grāmatām, lasīt to latviskajā tulkojumā man šķiet pilnīgi bezjēdzīga nodarbe. ja ir jāizvēlas starp viena un tā paša darba tulkojumiem, es arī labāk izvēlos krievu tulkojumu, nevis latviešu. protams, baznīcslāvu valoda ir vēl skaistāka. salīdzinot ar to, krievu un latviešu valodas vispār skan kā trešs. abas ir laicīgās un nevis dievišķās valodas, tāpēc abas skan vienādi slikti. kaut kā stūraini, plakani un auksti formāli. bet baznīcslāvu valoda, kura nekad nav lietota ārpus baznīcas rituāla vajadzībām, ir saglabājusi pilnību un daudznozīmību, nav nodrāzta un noplicināta un to runājot ir reāla tīrības un bagātības sajūta. šie vārdi nav lietoti, lai sarakstītu melus un trulumu, un katram tās vārdam nav vajadzīgi simts sinonīmi, jo visas nozīmes un krāsas koncentrējas vienā pamatvārdā. arī kad lūdzu dievu, es to jau kopš semināra laikiem daru tieši baznīcslāvu valodā. iisus hristos skan daudz tuvāk grieķiskajam nekā latviskais jēzus kristus, tam ir pilnīgi cits iekšējais ritms un pie ilgstošiem šī vārda atkārtojumiem tas ir svarīgi un vispār tas ir svarīgi, bet pomiluj manuprāt ir precīzāk par apžēlojies. varbūt mānīgi, bet man šķiet, ka dieva dēlam patīk labāk, ja viņu uzrunā skanīgāk un tuvāk tam, kā viņu uzrunāja dzīves laikā, un vārdā pomiluj tomēr ir mīlestības sakne, kamēr apžēlojies nes sevī tādu kā nožēlojamību.

ja kādam šķiet, ka krievu valoda latvijā skan par daudz un tā ir jāiznīdē, tad lai viņš par to cīnās. es negrasos iet tādu cilvēku pavadā, kas skaistā valodā atsakās redzēt tikai tās skaistumu un viss.

varbūt tāpēc tādi ir arī mani latviešu valodā sarakstītie rakstu darbi, bez kaut kādiem cēliem skaistuma un patiesības meklējumiem. jo viss skaistais un patiesais jau ir baznīcslāvu reliģiskajos tekstos, bet laicīgās valodas domātas tikai tam, lai tajās aprakstītu laicīgās dzīves tukšumu, netīrību un absurdumu.

visas laicīgās valodas ir tikai tenkas par dievišķo valodu.