es ļoti nemīlēju iet bērnudārzā. biju visu bērnību pieradis viens brīvā dabā pie omītes zem ķiršukoka, un man citi bērni nepatika. spēlējos viens pats stūrītī. tagad pats nesaprotu, kā va­rēju tā pa­spēlēties, ja pāris metru attālumā spēlējās kādi citi. katru vakaru gaidīju pulksten septiņus, kad man nāks pakaļ mamma. kad viņa ka­vējās, stāvēju pie grupiņas loga, skatījos uz zaļajiem metāla vārtiem, iztēlojos dažādus nelaimes gadījumus un raudāju. audzi­nātāja pēc tam teica mammai, nu ko jūs to bērnu kaucinat, nāciet taču viņam āt­rāk pakaļ. un tā es tur praktiski ne ar vienu bērnu ne­sadraudzē­jos. kaut kādas meitenes tur... garmatainā elita vāce... es pārsvarā staigāju viens pa rotaļlaukuma stūriem un lasīju sma­ragda pilsētas burvi vai šūpojos lielajās šūpolēs. bet nu tur tās meitenes bija tādas dažas, zin kā bērni jūt harizmu un tad daži sāk izcelties. bija tur tādas divas draudzenes — viena dace brauna, tipa lelle baiba, ar gaišām garām bizēm, skaistule, jo tad jau lelle baiba bija bārbijas statusā, otra — aija visocka, tā ar to harizmu, tipa tieva, bet aktīva un diezgan nešpetna, tipa savējā, dzimusi noziedzniece. nu un tad es ar to visocku kaut kā sarunāju un mēs izplānojām bēgšanu no bērnudārza. vienam kaut kā negribējās un nebija drosmes, bet ar visockas harizmu varēju. tajā saulainajā dienā visas grupiņas spēlējās ārā, spēļu laukums bija otrā bērnu­dārza pusē, tāpēc lai nokļūtu līdz zaļajiem vārtiņiem mums va­ja­dzēja nogaidīt, kad audzinātāja novērš uzmanību, aizlavīties līdz bērnudārza durvīm, izskriet cauri bērnudārzam un tad ārā pa priekš­puses ieeju, pāri laukumiņam un ātri ārā pa vārtiem. saru­nā­jām ar visocku, ka pirmais iešu es. tikko būšu iekšā es un ja viss mierīgi, tad pēc manis viņa. vai arī mēs abi skrējām uz to ieeju, viņa aiz manis, kaut kā es atceros tieši to vēja svilpšanu un ka viņa drāžas aiz manis. neatceros vairs precīzi, bet atceros, ka bēgu nemaņā, bērnudārza koridori, cauri vienai grupiņai, cauri ap­tum­šotajai virtuvei otrā grupiņā iekšā, un cauri koridoriem un ģērb­tuvēm pa durvīm ārā, pāri laukumam. zaļie, tumšzaļā krāsā nokrāsotie metāla vārti. tādi no trubām, ne pārāk resnām, bet no kāda smagā metāla, aizcērtot kliņķi, tas vairāk klangstēja nevis klinkstēja. mīļie vārti, jo pa tiem varēja iziet, briesmīgie vārti, jo pa tiem veda iekšā. nu un tad es laidos pa tiem vārtiem ārā, tie vārti nebija ciet. skrējiena uztraukumā, vai tik kaut kur kāda audzinā­tāja neparādās, kaut kur bija arī doma par aiju visocku, kur viņa tagad, bet, kad biju jau ārā uz ceļa, tad gan gāju un atskatījos un domāju, kur tā aija, domāju, varbūt noķerta bēgot. biju mūsu ko­pīgi izplānotajā bēgšanā tātad aizbēdzis viens. diezgan baisi, bet nu biju brīvībā. tukšas saulainas slampes ielas, visi strādāja kolhozā. ko darīt nezināju, tāpēc gāju mājās. palika baigi karsti, tāpēc uz­gāju augšā mūsu arāju trešajā stāvā, atslēga bija zem paklājiņa kā vienmēr, bet kaut kā bija dīvaini iet un tagad sēdēt dzīvoklī, ja tikko biju aizbēdzis no bērnudārza, tāpēc novilku balto adīto džem­peri, uzkāru to uz durvju roktura un gāju lejā pagalmā. neviena bērna tur protams nebija, jo visi bija bērnudārzā. ar pagalma bēr­niem es spēlējos, nu tur meitenēm pārsvarā. otrajā stāvā vienā dzī­voklī dzīvoja iguna firleja, kuras lielajam brālim bija stūrītī pie sie­nas saspraustas kiss fotogrāfijas, bet blakusdzīvoklī agita veide, kurai bija mazs riebīgs brālītis, kas man vienreiz runāja pretī un es vi­ņam iesitu pa galvu ar atkritumu spaini. nu ar tām es tur spēlējos. mišini tur bija. oksana, nataša, ļena un oļa. bet nu neviena tobrīd nebija uz vietas un oļa man liekas tad vēl nemaz nebija dzimusi. tad nu es apsēdos uz soliņa pie mājas un sēdēju garlaicībā un domāju, kas tagad ir un kā būs, jo esmu taču aizbēdzis. varbūt mani jau meklē. un meklēja jau arī. nebija man ilgi jāsēž, jo gar vienu arāju stūri parādījās raudoša audzinātāja austra, bet pa ceļu no kantora puses jau nesās mamma. biju atrasts. uzgāju augšā pēc džempera un austra mani veda atpakaļ uz bērnudārzu. gāju un domāju, kā nu būs tur atkal parādīties, bet austra mani uz­veda otrajā stāvā un ielika kaktā, nemaz nelaida pie citiem bērniem spēlēties. prasīju, kur ir visocka aija, un izrādījās, ka viņa nemaz nekur nav mukusi. vienkārši mani piekāsusi. teica, muksim kopā, bet pie starta nemaz nav startējusi un es esmu aizskrējis viens. stāvēju augšā tajā kaktā un skatījos pa logu gar aizkaru malu, kā grupiņa lejā pie smilšukastes spēlējas un varbūt arī raudāju. bēr­nībā es diezgan bieži raudāju, tāpēc varētu būt, ka arī raudāju tajā kaktā. bet varbūt arī neraudāju. jutos baigi nodots no tās aijas. kaut gan nekāda baigā draudzene viņa man tāpat nebija, tikai tā harizma, kura man nesekoja. stulbās meitenes, stulbā aija, kas vie­nīgā ar harizmu un tā pati aizbēgt normāli nevar. bet tā, ka baigi nožēlotu, neatceros. varbūt, ka nožēloju arī, jo bērni jau līdzjūtīgi, paskatījos uz raudošo austras audzinātāju un nožēloju. gribēju, lai man blakus kaktā noliek arī raudošu aiju visocku, jo arī visocka bija iesaistīta šajā bēgšanā, bet viņa mierīgi spēlējās lejā ar citiem bērniem it kā nekas nebūtu noticis un par mani smējās.