vārdi ir vieni, bet intonācija un konteksti katram galvā - savi. bet kas tad to nezin. zin, bet vienalga klausās tajās savās intonācijās un kontekstos un tad rāda ar pirkstu - to jau viņš, viņš!

es jums tā pateikšu, mīlīši. tieciet paši galā ar savām intonācijām un saviem kontekstiem, es tikšu galā ar saviem un savām. gribiet lasīt manus vārdus, lasiet. negribiet? neviens nespiež. es nevienu pie saviem vārdiem ar varu nevelku.

pats es lasu to, kas man patīk un esmu apmierināts. dažreiz tikai uzbraucu. tad, ja kāds ir pārspīlēti nekritiski sajūsmināts par mani, jo tāda sajūsma ir kaitīga gan vienai pusei, gan otrai. nu tā, uzbraucu, lai tai tajā pusē iestājas realitātes sajūta, ka es esmu tāds pats sūds kā jebkurš, bet uz manu pusi lai beidz plūst tā nekritiskās mīlestības inde. profilaktiski tā. jo es reāli nezinu, ko ar tām nekritiskajām mīlestībām (kuras nav īstas mīlestības) darīt, tās ne tikai indē kā glaimi, bet liek arī justies neērti un kaunēties. tad jau labāk atrast kaut kādu čerez žopu iemeslu un saiet naidos, lai mani nicina - tad vismaz ir miers un nekāda konfūza.

bet īstiem draugiem konflikti nekaitē. īsti draugi savā reizē i dirst pasūtīs, i samīļos pēc tam, za to oņi i draugi. un īstus draugus tāpat kā vecākus neizvēlas. bet nācēji un gājēji lai iet. kā teica smiļģis noraugoties uz degošo dailes teātri - lai deg, kam jādeg!