es pateikšu tā,es varu emociju krustpunktā visu ko sarunāt, gadās, bet pāriet man ātri, pāris stundu jautājums. un tad tik skatos - nu redz sadirsos, fakts tāds ir. nu neko, dzīvoju tālāk, ļaunu prātu neturu. domāju tik, gan jau būs labi, pienāks laiks un atkal sadraudzēsimies. ja būs lemts. bet ja nebūs lemts, značit nevajag. mēs ar manu mīļo sarmīti esam bijuši aukstajā karā pat uz gadu. bet mīlēt ta es viņu tāpēc nepārtraucu. vienkārši tāds kā saudzēšanas laiks. kā kuģi, kas jūrā aizpeld katrs uz savu pusi un tad atkal sapeld kopā. vienkārši arī strīdu laikā vajag paturēt sevī to mīlestības rezervi un tas dod mieru, jo tu taču zini, ka mīli to cilvēku ne jau dēļ tā vai šitā, kaut kādiem labumiem vai kā, bet dēļ viņa paša, dēļ viņa būtības, kura ir arī tava būtība vienlaikus, tāpēc jau jūs esat draugi.

a te cibā kādreiz paskaties - visi tik jūtīgi, tik jūtīgi, staigā kā balerīnas uz cirlām, kas tad tā par tādu draudzību vispār.