ieraudzīju televizorā rīta programmā vārdabrāli endriksonu un, ja mācētu svilpt, iesvilptos. man viņš galvā joprojām bija slaids jauneklis ar gariem, nē nu ne jau hipijs, bet normāliem matiem. televizorā pēkšņi skatos, par skaņumežu runā skūtgalvis bosiks ar melnu bārdu un masīvu kaklu, kaut kāds come to daddy. dzīve pilna pārsteigumu, dzīve iet uz priekšu, nogi rastut. es jau neko nesaku, es jau tāds pats un viss ir forši, vienkārši šoks!