mjā, kruževņica. kāda gan nevainība ir skaistums. skatījos viņai sejā un jau tekstu sāku nedzirdēt. bet uz beigām jau aizgāja pa nopietno, ka tad, kad beidzās, desmit minūtes gulēju komā, nevarēju pakustēties un jebko domāt. un tik neuzkrītošs, bet iedarbīgs kreisums fonā. viss par lietu. nemaz nevajag dejotāju tumsā.

viņa skatās no tās filmas ar tādu skatienu, it kā mana bērnība skatītos uz mani no manas pagātnes, un tad es padomāju, ka varbūt mana bērnības būtība manī arī tagad tā staigā ar maziem solīšiem, nokārtu galvu, skumja un apsūdzoša.