vēl mazliet par viskonti piebildīšu, kas man traucē skatīties šo veco kulturālo vīru un skaistuļu dialogus. tā jau tas viss ir ideāli uztaisīts un tā, bet es neko nevaru padarīt ar savā dzīvē redzētajiem piemēriem. es redzu, ka filmā ir labi aktieri, bet skatoties uz viņiem, man uzreiz nāk prātā visādi vietējie provinces homo profesori, kas nav ne tik gudri, ne tik melanholiski, un vietējie homo skaistuļi, kuriem līdz skaistuļiem vēl trīsreiz jānomirst un no jauna jāiemiesojas, kā viņi skatās šos viskonti pārīšus un identificējas. un man tas neliekas derīgi, un tas ir tik kaitinoši. it kā tāda ikona stulbeņiem, lai balstītu un izskaistinātu viņu stulbās ilūzijas pašiem par sevi.

mani vispār tracina identificēšanās elements mākslas un skatītāja savstarpējā procesā, jo manuprāt tā ir apzināta aizgriešanās no realitātes, kurā katrs ir savādāks un tas, kas ir, vienkārši ir, un tā uz to jāskatās, nevis jāidentificējas ar kādu, kas neesi tu un nekad nebūsi. identificēšanās manuprāt ir stulbeņu stafs. varbūt mani tieši šajā viskonti filmā (līdzīgi kā nāvē venēcijā) kaitina tas, ka viņš pats identificējas ar tiem sirmajiem melanholiskajiem večiem, kas ieķērušies skaistuļos. tas ir tik kaitinoši, kad kāds ekranizē citu darbu, lai caur to paustu kaut kādas personiskās problēmas. nezinu. man tas liekas slikts stils. kaut kāda rietumnieciska atvasināšana.