mana izpratne par mīlestību uz dievu ir ļoti vienkārša. augustīns saka, mīli un dari ko vēlies. tas ir tas pats, ko saka pareizticīgo mūki, lūdzies un dari ko vēlies. šajā punktā mīlestība uz dievu un dieva lūgšana satiekas un ir viens un tas pats. lūgšana kā mīlestības racionāla izpausme. ikreiz, kad atkārtoju sevī īso jēzus lūgšanu, šo vienu teikumu, es apliecinu savu mīlestību un vairāk nekas cits man nav jāzin un jādara. tas ir praktiski un tas ir kaut kas, par ko es zinu skaidri, ka tas ir un kas tas ir. tam es varu ticēt un par to es varu būt pārliecināts. dievs, kas iemājojis savā vārdā un dieva vārds kā vienīgais dieva saskares punkts ar šo pasauli. kamēr šis vārds noskan manī sacīšanas brīdī, mēs esam kontaktā. tā ir tik ikdienišķa un nevienam neredzama nodarbe, ka ar to pat nav iespējams lepoties. visas pārējās runas par kaut kādu abstraktu mīlestību, jūsma un sajūsma, dieva klātbūtnes sajūta, atklāsmes, miers un tamlīdzīgas lietas ir maldi un meli, jo ir tikai pārejoši mānīgi emocionālie stāvokļi. bet emocionāliem stāvokļiem ar dievu nav nekāda sakara. ja kāds citē šo augustīna teicienu, bet nav pazīstams ar nepārtraukto iekšējo lūgšanu, viņš nesaprot, ko pats runā un viņa vārdiem nav seguma.