pie selindžera es par to pirmoreiz lasīju, pirms 25 gadiem. bet viens ir par to lasīt, kaut kas pavisam cits to darīt.

selindžera dēļ es skolā cietu, dēļ kāda selindžera iespaidā uzrakstīta sacerējuma, biju kritis skolas vadības nežēlastībā, bet tas bija dēļ citas selindžera grāmatas, ne dēļ frenijas un zūija. vēlāk man selindžers to skolas moceklību kompensēja, un tad jau ar freniju un zūiju, kur pirmoreiz izdzirdēju par šo īso lūgšanu. un tas izmainīja manu dzīvi. domāju, ka arī noveda pie pareizticības. lai gan pa vidu biju iekļuvis jura rubeņa valgos. un tad tomeŗ tiku arī līdz pareizticībai. tad jau selindžers bija aizmirsies, atradu pirmavotu, svētceļnieka stāstus, grigoriju palamu, kaukāza stāstus, nu tās grāmatas. tur bija gan par elpošanas tehniku lūgšanas laikā, gan viss kas cits. bet arī tas ir tikai viens posms. pats galvenais ir ar to diendienā dzīvot, ar katru atkārtojumu.